Snieg sniegs. Putina. Katra pārsla krīt savādāk, krīt kādu brīdi un tad saplūst ar kopējo sniega masu. Krīt tā, it kā vēlētos būt tur, ar to balto, ar to tīro. Būt ar savējām, citām pārslām.

Izgāju no mājas, lai aizietu līdz veikalam. Pie mājas viena tante krievu mēlē skaļi lamāja savu suni. Viņš bēga, viņa viņu ķēra un lamāja, lai tas spļautu ārā kaut kur kaut kādu atrastu kaulu. Tik izmisīgi bļāva, tik naidpilnīgi, it kā no tā, ka suns paņēmis svešo, ne viņas doto kaulu būtu atkarīga viņas pašas dzīvība. .Pat nemanīja, ka es turpat lēnām eju garām. Tik ļoti pārņemta ar ideju, ka suns ir pagrābis svešo, ”saindēto” kaulu un nesaprot, ko dara. Ko tad nabaga dzīvnieciņš var saprast? Vai vārdus ”idiot, svoloč..utt…”? Viņš pat nesaprot kādā sakarā saimniece pēkšņi izdveš ārprāta skaņas un cenšās viņu noķert un tad izdabūt kaulu no mutes! Kauls taču ir garšīgs…un tagad grib atņemt garšīgo mantu?!! Pilnīgs čau.

Es eju uz priekšu un klaigas attālinās….paliek arvien klusākas, līdz izgaist pavisam. Tā jau ar visu dzīvē…atnāk un aiziet. Gan labas lietas, gan sliktas. Nekas jau nestāv uz vietas. Pilnīgi noteikti, ka pēc kāda brīža suņa saimniece nomierināsies un suns saņems no viņas kādu glāstu.(pēc tam, kad būs dabujusi no viņa mutes ārā svešo kaulu). Pilnīgi noteikti kaut kad viņa nomierināsies. Visi kaut kad nomierinās.

Es turpinu iet. Dīvaini tas sakritušais sniegs paukšķ, kad uz viņa uzmin. Nu jā, kas tad tur sevišķs, tāda tam sniegam ir daba, žļurkstēt un paukšķēt. Bet, tu paklausies, kad ej…drusku smieklīga tā skaņa. Ar muti nav iespējams atdarināt.

Patiesībā kārtīgi putina. Tik kārtīgi, ka jātur acis ciet. Kad tās atver, tad redzi visu baltu. Kad aizver, tad viss kļūst tumšs un neko nevar redzēt. Tapēc laikam pareizā izvēle ir atstāt acis puspavērtas.

Pēdas paliek sniegā, bet pēc brīža tās aizputina un drīz nekas neliecinās, kad es te esmu gājis uz veikalu. Pavisam drīz nekas neliecinās, kad arī citi ir gājuši pa to pašu ielu kaut kur. To visu aizputinās. Pēdas sniegā paliks nebijušas. Tāpat arī viss piedzīvotais un pārdzīvotais. Parādās un pazūd. Te ir, te nav. Tāda viegla sajūta paliek, ja tā padomā. Lai arī cik sūdīgi būtu, agri vai vēlu tas paies. Arī labas lietas agri vai vēlu paies. Sūdīgi būtu, ja viss būtu sastindzis un nekas nemainītos. Tad gan, ja sūdīgi, tad uz visiem laikiem…Bet, ja reiz sniegs vienā mirklī prot aizputināt manas pēdas, tas netieši liecina, ka vienmēr būs kaut kādi varianti.

Šodien ir svētki, nav parasta diena. Ziemassvētki. Skan jau interesanti, tikai katrs zem šī vārda-Ziemassvētki saprot kaut ko citu, jūt kaut ko citu. Katram ir sava bagāža ar to, kas ir šie svētki. Mēs paši jau no bērnības esam ietērpuši svētkus tādā gaismā, kādā esam tos piedzīvojuši. Piedzīvotais kā tāda sniega kārta krājās un krājās. Ir arī tādi, kas nesvin, ir tādi, kam nav svētku. Lai vai kā, liela daļa dāvina un saņem dāvanas. Veido svētkus. Kāds man reiz teica, ka nav tik svarīgi, kur un ar ko tu svini, svarīgākais, lai būtu svētku sajūta. Jo, ja tev viņas nav, tu vari sēdēt pie vispiebāztākā galda, pie visforšākās egles un justies sūdīgi. Sajūta jau ir pati svarīgākā.

Krīt sniegs. Putina. Sniega uzdevums nav mūs iepriecināt, viņa uzdevums nav arī būt par dekorāciju svētkiem. Tas vienkārši krīt, lai kādu brīdi pakavētos un padarītu visu baltu. Un no mums pašiem jau atkarīgs vai tas iepriecina, skumdina, rada noskaņojumu…

Ziemassvēkti. Tātad ziemai ir svētki. Lai tev tie gaiši un priecīgi!

Mareks Liepa  /24.12.2012./