Žēlums pret sevi- kurš gan būtu iedomājies, ka tas ir tik slimīgs? Es nekas neesmu, man nesanāk, nepietiek tā un šitā, citiem ir un man nav, ak es nabadziņš! Vai arī man bija kaut kas labs, bet savas augstprātības pēc to pazaudēju un tagad šaustu sevi…

Žēlums- saskatīt sevī trūkumus…jebkāda veida! Kaut vai paņemot- citiem ir otrās pusītes, bet man nav. Automātiski redzēšu visapkārt sev laimīgos pārīšus, sadevušos rokās..un sāksies iekšēja raudāšana- ar ko tad dzīve mani tā apdalījusi, ka man nav? Ar ko es sliktāks…un pakāpeniski prātu pārņems skumjas, atstumtības sajūta, neiederēšanās…tālāk jau dzīves apnikums, apātija, vienaldzība…

Pārspīlēta sevis redzēšana apdalītā stāvoklī- ļoti mokoša… Cilvēki tā sevi spīdzina mēnešiem, gadiem… No kurienes tad rodās šitās jokainās domas- es neesmu nevienam vajadzīgs, neviens mani nemīl, negrib..? Pats sevi cilvēks ieliek tādā noslēgtības aplī un netiek ārā, ja vien nesāk apšaubīt savas pieņemtās sevis žēlošanas domas.Jo viņas viltīgi par patiesību uzdod tieši personības tumšo pusi..iztrūkuma sajūtu rada, nepilnvērtības sajūtu…it kā es būtu zemāks, sliktāks par pārējiem es…it kā manam es ir tā nepaveicies, pārējiem es paveicies vairāk…

Tik nežēlīga sevis mocīšana… Un aplis arī savelkās, jo sevis žēlošana paralizē itin visu, cilvēks it kā paliek pats ar sevi un netiek ārā. Bet, labā ziņa ir tā, ka personība nesastāv tikai no tumšās, melnās puses, tāpat arī dzīve. Sevis žēlošana ir pārspīlējums tāpat kā sevis pārlieku slavēšana… Un viss saistīts tieši ar to, kā uztveru savu ES! Vispār jau tajā brīdī, kad sāku sevi žēlot, uzmanība nofokusējās tikai uz mani, ieciklējās…un es vairs neredzu citus..es nesalīdzinu sevi ar tiem, kam paveicies ir mazāk nekā man…tieši pretēji man šķiet, ka citiem paveicies vairāk, kas protams ir maldinošs uzskats.

Mazvērtīgums arī balstās uz sevis žēlošanu..izejot sabiedrībā šķiet, ka citiem ir vairāk sasniegumu nekā man, tie dzīvo labāku, pilnvērtīgāku dzīvi nekā es…un ehhh….man tā ir nolemtība…jo citiem tak ir par ko padižoties, bet man…? Ai, es nekam neesmu derīgs, te nav mana vieta..Un tad mans nabaga novārgušais es meklē kādu, kas uzmundrinās, sapurinās..kādu glābēju, kas PATEIKS VAI KĀ CITĀDI APLIECINĀS, KA MANS ES TOMĒR IR DERĪGS, NOZĪMĪGS! Lai tad es drusku varētu nolikt malā to kaucošo sevis žēlošanas balstiņu.. Man šķiet, ka jāsameklē ir kāds plāksteris..ārpus sevis..Un izmisīgi arī meklēju..un tāda laimes un atvieglojuma sajūta parādās, kad atrodu kādu …tikai tikmēr, kamēr mani cenšās pārliecināt, ka esmu kaut kas…tiklīdz tas nenotiek, es šo plāksteri aizmetu kā nederīgu, jo viņš pārstājis pildīt savu funkciju- likt manam es justies nozīmīgam…

Bet, nekad neesmu skatījies tieši virsū savam sevis žēlojošajam es…tam prāta radītajam stāstam: “Ak, kā man tomēr dzīvē nav paveicies. Visi pret mani slikti izturās, neviens nenovērtē, neviens neievēro…Es visu savu dzīvi esmu sačakarējis, ar mani viss ir cauri….” Tikai pavēro šitos gaudulīgos nabaga “es” stāstus… Viņi nepārtraukti džinkst ar lielākām vai mazākām pauzēm…. Un tad liekas, ka citi nepienācīgi izturās, ka citi dara pāri…Smaga prāta rēta ir sevis žēlošana…Vai tiešām tā vietā nevar ļaut prātam uzkonstruēt citu…daudz noderīgāku stāstu? Citu, daudz reālistiskāku? Jo sevis žēlošana atņem iespēju SKAIDRI SASKATĪT ARĪ SAVAS LABĀS PUSES, SAVUS TALANTUS UN SAVAS POZITĪVĀS ĪPAŠĪBAS…Tā uzstājīgi tikai izgaismo trūkumus…tātad ir tendencioza un pārspīlē un neko neuzlabo.

Sevis žēlošanas stāsts ir paša domu radīts..tā ir interpretācija, versija par to, kas tad mans es konkrētā brīdī ir un kā viņš jūtās.. Ja tā ir tikai versija, kurš teicis, ka patiesa? Tas, ka pats šai versijai ticu nenozīmē, ka tā ir patiesa. Es to pats par sevi esmu radījis un uz pilnu klapi visu laiku atskaņoju kā savu mīļāko dziesmu. Varbūt laiks pamainīt repertuāru? Varbūt ir iespēja radīt citu stāstu, ja reiz arī šis ir paša domu radīts? Līdzīgi kā mākslinieks, kas glezno..viņš ir mākslas darba autors, neviens cits…ja radītā glezna viņam nešķiet gana laba, tad to var iznīcināt un radīt jaunu….daudz labāku.Un kapēc gan tā neizdarīt ar savām domām par savu “es”? Jo manas domas ir tās, kas rada stāstu par to, kas es esmu. Tās ir domas, ko domāju pats par sevi. Tieši manas personīgās domas rada manu paštēlu. Varbūt var paprovēt pamainīt? Jo kāds būs mans paštēls, tā es arī pozicionēšu sevi uz āru. Un ja sevī redzu tikai pārspīlētus trūkumus, tad man uzdevums ir saskatīt labumus, tikai tā var iegūt iekšējo balansu- nekrītot galējībās…jo patiesībā taču es neesmu ne labāks ne sliktāks par kādu citu…Un sevis žēlošana jau patiešām absolūti neko nemaina, tā uzbur nolemtību un atņem ticību saviem spēkiem, kura tieši ir vajadzīga- TICĪBA SAVIEM SPĒKIEM! Un arī tā rodas no domām, bet ar savādāku skanējumu- ja citi var, kāpēc lai es nevarētu? Vai arī…viegli tas nebūs, bet…tas ir tā vērts, lai…! Es neesmu nekam nolemts, dzīve ir nepārtrauktā mainīgumā, kas bija vakar nav šodien..katrs brīdis ir jauns, iespēju pilns..arī mans stāsts par manu stāvokli ir tikai stāsts ne nolemtība, kuru var pakoriģēt un pamaiīt jebkurā brīdī… Kapēc ne tagad?