Ļoti nelaimīgi ir cilvēki, kas grib visu kontrolēt. Faktiksi viņu pamatvēlme- viss notiks tā, kā es gribu. Bez atkāpēm!

Tad seko lērums ar noteikumiem, kuri tiek uzstādīti- ir jābūt tā un šitā, ne savādāk. Ja nenotiek pēc noteikumiem seko sods… Dīvaini, pat savstarpējās attiecībās. Ir pieņemts konkrēts modelis kā jābūt, un ja ir nobīdes, notiek dusmu izvirdums. “Tev jādara tā, tu nedrīksti darīt savādāk!”

Lielākā problēma ir domāt, ka visu var kontrolēt. Līdz ar to rodās pārliecība- ja nav pēc manām iegribām, tad es pakļaušu. Izteikšu ultimātus, apvainošos, nerunāšu, terorizēšu. Slimi, patiešām. Uz ko tik nav gatavi cilvēki, kas grib visu kontrolēt. Nekādas alternatīvas, nekādas atkāpes- būs tā, kā es gribu un viss.

“Tu darīsi tā, kā es likšu!” Tik ļoti zināms teksts. Un zini kāda ir iekšējā atbilde, varētu pat teikt pretesība? Šitāda: “Tu nebūsi tas, kas mani te regulēs! Ar kādām tiešībām tu man norādi, kas man jādara!” Šitam: “tu darīsi kā es likšu” vienmēr, vienmēr, vienmēr būs pretestība, kaut iekšēja, bet būs. Jo cilvēka dabā ir brīvam būt nevis pakļautam. Brīvam! Un līdz ko kāds uzliek savu lielo trekno kāju un saka- “Būs tā, kā es gribēšu” vienmēr arī pretestība, kaut ārēji neizrādīta, bet būs… Un šī pretestība var būt gan viena cilvēka mērogos, kas pāraug sabiedrības, valsts, pasaules…. Nevienam nepatīk būt pakļautam!

Ir vēl viena metode, drusku gudrāka: “Ja tu darīsi tā, kā es likšu, tad es tev došu pretī…” Arī tā ir vēlme kontrolēt, jo pretī tiek piesolīti labumi, ja vien darīsi pa manam prātam. Līdz ko pārstāšu dod kaut ko pretī, tu arī vairs nedarīsi tā, kā es gribēšu. Vienalga pakļaušana, tikai ar ‘’dāsnuma’’ izpausmi.

Un tā sajūta tajos brīžos, kad viss iziet ārpus kontroles… Lai savu vēlmi kontrolēt apslāpētu es vienmēr cenšos iedomāties tās sajūtas, kas notiek, kad ir apstākļi, kas nepakļaujas kontrolei- kad kaut kas nobrūk, kad mīļotais cilvēks piekāš… Jo stiprāka man ir vēlme kontolēt jo vairāk- akcents uz vairāk es izjutīšu dusmas, kad nekas nesanāks. Cilvēki, kas visu grib kontrolēt ir paši nelaimīgākie uz pasaules. Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka tas nav iespējams. Un varbūt tieši tas, kad noiet greizi, kad nesanāk, kad nedara pa manam prātam izgaismo to, cik ļoti patiesībā esmu pieķēries vēlmei kontrolēt. Jo lielākas dusmas, jo lielāka vēlme. Ir cilvēki, kas paliek traki, ārdās, bļaustās….lūk vēlmes visu kontrolēt simptomi. Un kurš labprātīgi vēlētos tos izbaudīt? Kurš labprātīgi grib kļūt pilnīgi nenormāls, ka tajā brīdī vedams uz trako māju?

Bieži vien kontrolēšana tiek attaisnota ar “es to daru tevis dēļ! Es zinu kā tev labāk!” Bet, ja tu zinātu kā labāk, tad tu nevis gribētu pakļaut, bet dotu alternatīvu, lai viņš pats var pieņemt lēmumu. Vislabākais padoms ir no tā cilvēka, kas ir absolūti neiesaistīts un neitrāls. Jo iesaistītie vienmēr gribēs sev pa prātam. Tas, kas neiesaistīts redzēs plašāk, jo nav ieinteresēts personīgi gūt labumu.

Patiesībā pakļaušana nekad neļauj pilnībā kontrolēt situāciju, jo cilvēks labprātīgi nedara, dara to piespiesti. Bet vispatiesāk dara tad, kad pats vēlas! Tikai tad viņš ir brīvs, kad pats vēlas. Un kad ir brīvs, tad tas ir no sirds. Un laikam vislaimīgākie ir tie cilvēki, kas nevis grib visu kontrolēt, bet tieši pretēji- kontrolē paši sevi nevis citus. Jo iemācijušies sevi savaldīt, tie arī pratīs citiem ieteikt- ieteikt nevis uzspiest.

Ir dzīvē divi varianti, kā noturēt zelta monētu sev plaukstā. Pirmais variants- tur to cieši saspiestu, jo ir nemitīgas bailes, ka monēta varētu izkrist un pazust. Bet ir vēl otrs variants- tāpati zelta monēta, tikai pie atvērtas plaukstas. Tā ir manā plaukstā, bet es to nežmiedzu…tāpēc viņa brīvi tur ir, kamēr es turu… Pirmajā gadījumā ir smagi, otrajā viegli… Kurš izdevīgāks?