Zini, viss patiesais ir rets. Īsts pieskāriens nāk negaidot un reti. Biežums to padara par pierastu. Tie retie mirkļi, kas caurstrāvoti ar neviltotu prieku un kopā būšanu atnāk un aiziet, ilgi neuzkavējās. Un tad gribās mākslīgi tos uzburt un uzpūst- nevajag!
Kad apjukums, spēku zudums, nomāktība, ja ir paldzīgs plecs-tas īpašs! Kad asaras un gribās kaut kur paslēpties, ja ir kas paņem un apķer- tas īpašs. Nav jāmeklē perfektie īstie…tie mīt tepat blakus un izgaismojas tad, kad pienāk laiks.
Viss patiesais ir rets. Viss dārgais ir rets. Ja zelts būtu katrā mājā, tad tam vairs nebūtu nekādas vērtības. Ja to varētu pacelt kā smiltis pie jūras, tam nebūtu nekādas vērtības. Retums piešķir īpašu statusu.
Kad es nervozēju un esmu nomākts, tu uzliec savu roku man uz pleca un paliek tik mierīgi, tik tuvi. Arī tuvums izgaismojās pie bēdām un nelaimēm. Tas cilvēciskais tuvums.
Kad nemiers, ja ir kas nomierina, tas ir tuvs. Otrs vēlās, lai tavs nemiers izgaist un uzliek roku uz pleca vai apķer, it kā apdzēšot nemieru ar savu mieru. Dalās ar savu tuvumu.
Viss dārgais ir rets. Tas nekad ilgi neuzkavējas. Kur ir tavi dārgumi? Noteikti ir…
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
