Es vēlos tev pastāstīt kādu senu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā es un tu, taču no citiem viņš atšķīrās ar savu domāšanas veidu: viņš bija pārliecināts, ka mīlestība neeksistē. Protams, iepriekš viņš ļoti ilgi bija centies to atrast, viņš vēroja cilvēkus. Liela daļa viņa dzīves bija pagājusi mīlestības meklējumos, taču gala rezultātā viņš secināja, ka mīlestība neeksistē.

Lai kur šis vīrs gāja, viņš visiem stāstīja, ka mīlestība ir tikai dzejnieku fantāzija vai reliģijas izdomājums – lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai liktu cilvēkiem ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav, tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā arī meklētu.

Šis cilvēks bija ļoti gudrs un prata runāt ļoti pārliecinoši. Viņš bija izlasījis daudz grāmatu, bija mācījies labākajās universitātēs un kļuva izglītots un cienījams. Viņš varēja uzstāties publikas priekšā, prata atrast kopēju valodu ar jebkuru cilvēku, viņa loģika bija nevainojama. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas: tā atnes laimes sajūtu, taču rada spēcīgu atkarību. Pie mīlestības var pierast, bet, kas notiks, ja nesaņemsi savu dienišķo “devu”? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtēja deva.

Viņš teica, ka vairums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecības starp narkomānu un narkotiku tirgotāju. Tas, kuram ir lielāka vajadzība pēc mīlestības, ir līdzīgs narkomānam, bet otrs – narkotiku tirgotājam. Un attiecības vada tas, kuram mīlestība mazāk vajadzīga. Dinamika ir skaidra, ņemot verā to, ka it visās tuvās attiecībās viens parasti mīl vairāk kā otrs – bet otrs dažkārt vispar nemīl, un tikai izmanto to, kurš tam atdod visu savu sirdi. Var redzēt to, ka viņi viens ar otru manipulē, ir skaidra gan rīcība gan reakcijas. Tā vai nedaudz savādāk, bet attiecības tieši tādas pašas, kā narkomanam ar narkotiku tirgotāju.

Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs. Viņš baidās, ka nesaņems savu nākamo dienišķās mīlestības devu. Viņš domā: “Ko es darīšu, ja viņš vai viņa mani pametīs?” Šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski: “Tu esi mans!” Pieradums viņu padara greizsirdīgu un prasīgu, jo baidās nesaņemt kārtējo devu. Bet tirgotājs var manipulēt ar narkomānu, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko. Tas, kuram vajadzība pēc mīlestības lielāka, pilnībā atrodas tirgotāja varā un dara visu, lai tikai netiktu pamests.

Un tālāk šis izglītotais vīrs turpināja klāstīt, kāpēc mīlestība neeksistē. “Tas, ko cilvēki sauc par “mīlestību”, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur tā mīlestība, kuru cilvēki sakās izjūtam? Mīlestības nav! Jā, garīdznieka priekšā, savu radinieku priekšā jaunlaulātie viens otram dod svinīgus zvērestus: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Tik daudz solījumu… Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk, – var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts.

Sākas cīņa par varu: lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš kļūs par tirgoni un kurš – par narkomānu. Dažus mēnešus vēlāk no tās mīlestības un cieņas, ko viņi viens otram solīja, pāri palicis nav nekas. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; un viņi sāpina viens otru un tā turpina, pat nepamanīdami, ka mīlestība ir beigusies. Taču viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši no sevis. Bet kur ir mīlestība?”

Šis vīrs apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kuri kopā nodzīvojuši trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadus, un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Taču, runājot par savām attiecībām, viņi saka: “Mums izdevās nosargāt savu laulību”. Tas nozīmē, ka viens no viņiem pilnībā pakļāvās otram. Un kaut kādā noteiktā brīdī nolēma vienkārši pieciest šīs mokas. Tas, kura griba bija stiprāka, bet atkarība mazāka, uzvarēja šajā karā, bet kur tad palika tā liesma, kuru viņi sauca par mīlestību? Tagad viņi viens pret otru izturas kā pret īpašumu: “Viņa ir mana”, “Viņš ir mans”…

Pēc tam šis vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc viņš pats netic mīlestībai. Viņš paskaidroja: “Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu ar sevi manipulēt, neļaušu regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.” Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un viņam izdevās pārliecināt daudzus cilvēkus par savu taisnību. Mīlestība neeksistē!

Taču reiz kādā skaistā dienā šis vīrs pastaigājās pa parku, un ieraudzīja uz soliņa sēžam brīnišķīgu, skaistu dāmu. Dāma raudāja, un pēkšņi šis vīrs sajuta tādu kā līdzcietību. Viņš apsēdās dāmai blakus un vaicāja, vai var kaut kā palīdzēt. Viņš painteresējās, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atzinās, ka viņa raud tāpēc, ka pasaulē nav mīlestības.

— Satriecoši! — iesaucās vīrs. — Sieviete, kura netic mīlestībai!

Protams, ka viņam ļoti gribējās iepazīt šo sievieti tuvāk.
— Kāpēc jūs domājat, ka mīlestības nav? — viņš jautāja.
— “Tas ir garš stāsts… — viņa nopūtās. — Es apprecējos, būdama pavisam jauna, es ticēju mīlestībai un biju pilna ilūziju un cerību, ka kopā ar šo vīrieti nodzīvošu visu savu mūžu. Mēs zvērējām viens otram uzticību, cieņu un mīlestību. Un apprecējāmies. Taču drīz vien viss mainījās. Es biju uzticīga sieva, es rūpējos par vīru, bērniem, māju. Bet vīrs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, un šī karjera un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāki par mums – ģimeni. Viņš pārstāja mani cienīt, es pārstāju cienīt viņu. Mēs viens otram nodarījām ļoti daudz sāpju, un kādā brīdī es sapratu, ka es nekad viņu neesmu mīlējusi un viņš nekad nav mīlējis mani. Taču bērniem bija vajadzīgs tēvs – tā es attaisnoju to, kāpēc es paliku ar viņu kopā, un dažādos veidos atbalstīju. Pēc tam bērni izauga, un mums vairs nebija nekāda iemesla palikt kopā: kamdēļ gan to darīt, ja nav ne cieņas ne mīlestības, ne labestības? Un es zinu, ka pat tad, ja es būtu apprecējusies ar kādu citu, viss būtu noticis tieši tāpat. Jo mīlestības taču nav. Kāda jēga dzenāties pakaļ kaut kam, kā nav? Taču man vienalga ir skumji.”
Vīrs lieliski viņu saprata. Viņš apskāva sievieti un teica:

— “Jums taisnība, mīlestība neeksistē. Mēs to meklējam, mēs atveram savas sirdis un kļūstam viegli ievainojami – taču atrodam vienīgi egoismu. Un tas nodara mums sāpes, pat tad, ja sākumā mums šķiet, ka viss būs brīnišķīgi. Nav jau svarīgi, cik reizes mēs precamies un šķiramies, vienmēr notiek viens un tas pats. Tad kāpēc gan veltīgi to meklēt?
Viņii bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja viens otru un nekad nepievīla. Katrs brīdis, kuru viņi pavadīja kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, ne vēlmes kontrolēt vienam otru. Un attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem kopā vienmēr bija jautri un interesanti un, kad otra blakus nebija, abi ļoti skuma un ilgojās. Un reiz, esot kārtējā komandējumā, vīram radās dīvaina doma. “Hmm, – viņš padomāja, – varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība? Taču tas tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas pats, par ko runā dzejnieki, vai ko atkārto garīdznieki. Es neesmu atbildīgs par viņu. Es no viņas neko neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis, es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es cienu to, ko viņa domā un jūt. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Iespējams, mīlestība tomēr eksistē, taču tā nav tāda, kā mēs iedomājāmies?”

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājāsun aprunāsies ar viņu, pastāstīs viņai par savādo domu. Kad viņš sāka stastīt, viņa teica:

— “Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Es jau sen par to domāju, taču baidījos tev atzīties, jo zinu, ka tu netici mīlestībai. Laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet mēs vienkārši nezinājām, kāda tā ir patiesībā”.
Viņi nolēma kļūt par mīļākajiem un sāka dzīvot kopā. Pats dīvainākais, ka nekas viņu attiecībās nemainījās! Viņi vēl joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un viņu mīlestība kļuva arvien stiprāka. Vini bija tik laimīgi, ka ikviens sīkums lika viņu sirdīm kvēlot mīlestībā.

Vīra sirds bija tik ļoti mīlestības pārpilna, ka reiz kādā naktī notika īsts brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs un atrada sev pašu skaistāko – un viņa mīlestība izrādījās tik liela, ka zvaigzne aizripoja pa debess jumu un iekrita taisni viņam plaukstās. Un tad notika vēl viens brīnums: viņa dvēsele savienojās ar šo zvaigzni. Viņš bija neaprakstāmi laimīgs un skrēja pie savas mīļotās, lai ieliktu šo zvaigzni viņai rokās un ar to pierādītu viņai savu mīlestību. Taču brīdī, kad zvaigzne iegūla plaukstās, viņas sirdī tikai uz mirkli iezagās šaubas. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos….

Un līdz pat šai dienai pa pasauli klīst vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un kaut kur dzīvo skaista, veca sieviete, kura sēž pie loga un gaida viņu mājās, un slauka asaras, atceroties to paradīzi, kura kādreiz bija viņas rokās, un kuru viņa, šaubīdamās, pazaudēja. Lūk arī viss stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.

Kurš no viņiem kļūdījās? Vēlies noskaidrot, kas sagāja greizi?

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt viņu laimīgu – kaut vai tikai tāpec, ka neprata lasīt domas. Viņa nevarēja zināt, kur apslēptas viņa cerības un par ko viņš sapņo.
Ja tu savu laimi ieliec cita rokās, agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Ja tu atdod savu laimi kādam citam, viņš vai viņa vienmēr var to aiznest projām. Laime nāk tikai no tavas būtības, laime ir sekas mīlestībai un tāpēc katrs cilvēks ir atbildīgs pats par savu laimi. Nav iespējams atbildību par to nodot kādam citam.
Taču pirmais, ko dara baznīcā laulāšanas laikā – apmainās gredzeniem. Mēs ieliekam savas zvaigznes otra cilvēka rokās un ceram, ka šis otrs padarīs mūs laimīgus un mēs darīsim laimīgu viņu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, visviens, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrs.

Lūk, galvenā kļūda, kuru vairums no mums pieļauj pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā nekad tur neatrodas. Mēs dodam visus šos neizpildāmos solījumus un nolemjam sevi neveiksmei.

Dons Migels Ruiss “Mīlas meistars”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

https://gintafiliasolis.wordpress.com/