Viņš ļoti ātri zaudē galvu dēļ skaistām sievietēm. Skaista sieviete- tas ir viņa vājums. Viņš kļūst kā noburts, neko nevar padarīt, prāts nofiksējās uz viņu un viss, nevar atraut. Un automātiski ieslēdzās iekāre, momentāli- viņš grib viņu sev, lai ko tas prasītu. Un tad sākas lielās problēmas, jo bieži viņam trāpās tādas, kas apzinās savu skaistumu un vīriešu vājību un tad seko: “ Gribi mani? Nopelni! Gribi mani? Lutini! Gribi mani? Iekaro mani! Gribi mani? Esi man izdevīgs!” Un viņš arī kļūst par sava veida vergu, kalpo viņai, aplido viņu, tērē daudz naudas…un visu laiku tas bezjēdzīgais iekšējais nemiers: “Ka tik viņa neaiziet, ka tik viņa neatrod kādu labāku!”

Skaista sieviete- tas ir viņa vājums. Viņam liekas, ka ieguvums, bet patiesībā vājums. Viņš neko nevar bez viņas, viņš nekas nav bez viņas…un šajā spēlē zaudētājs paliks viņš, ja viņa aizies! Un viņa noteikti aizies, ja pagadīsies kaut kas labāks- noteikti, jo viņa apzinās savu skaistumu un vīriešu vājību un izmanto to pēc pilnas programmas.

Un nav vainīgo- ir iekāres objekts, ir tas, kas iekāro un viss- jautājums, kurš paliek zaudētājos?!

Viņš nekad nav apšaubījis to, ko redz..viņš tic tam nekļūdīgi. Bet ar skaistumu ir tā ļoti interesanti. Var mēģināt veikt nelielu eksperimentu- paņemt mikroskopu un paskatīties uz skaisto seju caur to- paverās ļoti interesanta aina- pa viņas skaisto ādu pārvietojās dažādi mikrobi un baktērijas, faktiski tur ir vesels zoodārzs- kur tur skaistums? Var veikt vēl vienu eksperimentu- attālināties no skaistās sejas. Apmēram pēc 50 metriem aprises vairs nebūs saskatāmas un attālinoties vēl vairāk, skaistums pārvērtīsies par punktu. Kur tur skaistums? Tikai esot konkrētā attālumā ne pārāk tuvu ne pārāk tālu uz brīdi uzburās skaistums, kā ilūzija. Jo, ja tas būtu absolūts skaistums, tad gan no mikroskopa gan arī no liela attāluma varētu redzēt un sajust… Redzamība nemainītos un arī gan no liela attāluma gan no liela tuvuma viņa būtu vienlīdz skaista un starojoša…

Bet, viņš nevar, viņam ir tāda vājība, varētu pat teikt nenormāla atkarība.

Ja paņemam klāt laika skalu- ķermenim ir tendence mainīties, tas nekad, nekad, nekad nepaliek tāds pats, kāds bija iepriekš, tam nevajag zinātniskos pētījumus…un, lai arī šobrīd, jo uzmanība ir nofiksēta tieši uz šo brīdi un it kā iefrēzēta liekas, ka tas skaistums mūžigi tāds paliks, tad realitātē viss ir pavisam savādāk- ķermenim ir tendence novecot- agri vai vēlu tas notiks- neviens vēl nav palicis tāds pats kāds bija iepriekš. Var, protams, skaistumu paildzināt ar dažādiem līdzekļiem, bet tam ir tendence izgaist. Un varbūt tāpēc viņam ir liels un valdzinošs spēks, jo nekad tas nepaliek uz visiem laikiem… Mūžīgā jaunība, mūžīgais skaistums- vai pēc tā nealkst katra sieviete? Nav tādas, kas teiktu: “Es visu mūžu esmu vēlējusies kļūt veca!” Un nav tāda vīrieša, kas teiktu: “Tagad jaunībā, tu neesi tik skaista, tagad tu mani nepiesaisti- paliec ļoti veca, nu tad gan būs īstais skaistuma plaukums” Patiesībā neviens par to negrib domāt, jo tas ir pārāk sāpīgi, pārāk nepieņemami, pārāk…ir taču jādzīvo šodienai, kāda rītdiena, kāds vecums…alo- dzīve ir jābauda, kamēr var! (It kā vecums ir kaut kāda nolemtība, kad neko vairs nevar, kad viss ir cauri un pagalam) Bet tāds uzskats taču valda dievinot ārējo skaistumu, nepievēršot uzmanību iekšējām kvalitātēm.

“Nē, nē, nē, nē, nē- es negribu to dzirdēt! Tu, ko gribi man atņemt manu lielāko dzīves prieciņu? Man patīk skaistas sievietes-PATĪK-saproti? Un es neko tur negribu mainīt!”

“Bet kurš ir teicis, ka tu nevari priecāties par skaistu ķermeni, kurš ir teicis, ka tev skaistums ir jānoliedz? Vienkārši, kad pārāk aizraujies, kad vairs nekontrolē to ,kas notiek, tad der atcerēties, ka skaistums ir ilūzija, un tas palīdz atraut prātu no pārlieku lielas aizraušanās, no slazdiem.” Ir tādas skaistas, bet indīgas puķes…un ir kukaiņi, kas iekrīt lamatās regulāri, jo nezin, ka puķe ir indīga. Tie ir apžilbināti ar viņas skaistumu, ka neprot priecāties pa gabalu, tie skrien taisni viņā iekšā un ir beigti. Un ir arī gudrāki kukaiņi, viņi zin, ka tur nevajag līst, ka vajag priecāties pa gabalu, jo viņi zin, ka patiesībā skaistā puķe ir tikai ilūzija, lai arī skaista, bet tās dēļ taču nav nekādas jēgas pazaudēt savu dzīvību.

Skaistums ir skaists līdz brīdim, kamēr tas nepaverdzina. Bet, kamēr vergs nejūtās kā vergs- viss taču ir kārtībā! Kamēr nav diskomforta, tikmēr viss ir labi!