Viņš ir aizņemts ar nepilnību meklēšanu citos. Viņam nav laika. Jāatrot un jānorāda, kaut ne skaļi, bet tikai domās, vienalga jāatrod un jānorāda. Neviens trūkums, neviena nepilnība nedrīkst palikt nepamanīta. Viņš nekad nav sev jautājis, kāpēc to dara, kāpēc meklē…viņš meklē, nosoda, un atkal meklē, nosoda.

Viņam liekas, kad atradis kādā citā kādu nepilnību viņš uzreiz kļūst pilnīgāks, preizāks, īstāks. Kā atrod, tā jūtās kā uzvarētājs. Kaut tikai domās. Re, tas tur tā un tā…tas atkal šitā…tas to un to….nemitīga analīze, bez atelpas. Pavisam neiespējami kļūst citos saredzēt kaut ko labu, ja pieradums redzēt slikto.

Vai viņš ir lamīgs? Vai viņam pietiek dzīvē prieka? Hmmm..nav laika. Nav laika paskatīties uz sevi, viņš ir aizņemts ar citiem. Nav laika dzīties pēc laimes. Dziļi sirdī viņš droši vien netic, ka tāda maz iespējama. Jo nemitīgā trūkumu meklēšana citos viņam kļūst kā pierādijums,kā nemainīgs likums, ka nekādas laimes šajā pasaulē nav, jo visapkārt ir tik daudz trūkumu, nepilnību… Viņš nemaz neprot paskatīties uz sevi, tā no malas….Viņš prot skatīties uz citiem. Prot skatīties un meklēt viņos nepilnības.

Ja kāda smaids šķiet skaists, kolīdz mute smaidam atdodās pilnībā un kļūst redzams drusku līkais priekšējais zobs, viņš pašu smaidu vairs neredz-tuvplānā nonāk līkais zobs. Viņš it kā meklē pilnību, bet vienmēr viļās- atrod tikai nepilnības, jo skatās uz tām. Meklē pilnību, bet atrod tikai nepilnības. Nepilnīgā pasaulē dzīvojam…Ja ar smaidu un zobiem viss kārtībā, tad paceļot acis nedaudz uz augšu viņš ierauga līko degunu un atkal viļās….Viņš laikam biežāk viļās nekā sagaida to, ko iecerējis.

Nedaudz smieklīgi ir uz viņu skatīties-netīra mute, bet rāda, kad citiem tāda, pašam savējo netīro nemaz neredzot. Un viņš tur ņemās varbūt visu savu dzīvi meklējot pilnību, bet tā arī nekad neatrodot, jo ir pieradis redzēt tikai trūkumus, palaižot garām skaisto. Viņš nav laimīgs! Un, ja nav, tad kapēc man būtu jānorāda uz viņa trūkumiem? Kapēc man būtu jānorāda, ja viņš tos tāpat neredzēs, jo pieradis skatīties uz citu trūkumiem. Viņš noteikti sadusmosies. Un, kad sadusmosies, tad vēl jo vairāk nesadzirdēs.

Man viņa kļūst žēl. Visus saullēktus un saulrietus viņš palaiž garām. Patiesos smaidus, patiesos vārdus, draudzību, iemīlēšanos, uzticību….visu skaisto, jo trūkumos un nepilnībās skaisto nesaredzēt, tāpat kā mākoņainā laikā sauli. Bet, saule jau nekur nav pazudusi, jo mākoņi ir tikai uz brīdi, saule ir visu laiku. Kad skaistais maskējās aiz nepilnībām šķiet, ka nepilnības, trūkumi, sliktais ir visu laiku… Viņam nav viegli tā dzīvot…Viņš ir pelnijis nevis sitienu pa seju, bet gan apskāvienu…jo ir nelaimīgs. Kā slimais, kas slims ar lipīgu slimību un nezinot inficē pārējos. Un pats skumjākais-nezin, ka ir slimnieks un nezin kādas zāles vajadzīgas, lai izārstētos.

Viņš ir aizņemts ar nepilnību meklēšanu citos. Aizņemts!