Viņš gribēja tev pienākt klāt. Bet pagāja garām. Neuzdrošinājās. Gribēja, bet sastinga. Viņa kautrīgums nelaiž. Un lai arī tu sajuti viņa gribēšanu pietuvoties, it kā domās gaidīji, bet nesagaidīji.  Jūs palikāt attālumā viens no otra.

Zini, viņš ļoti bieži sevi nosoda, spīdzina sevi. Lamā sevi. Par to, ka neudzrošinās. Par to, ka kautrīgums nelaiž. Un tādā veidā kļūst vēl nedrošāks. Sevi spīdzina nosodot un kļūst nedrošāks, kautrīgāks.  Viņš nezin, kā tikt ārā no šī sprosta. Patiešām nezin. Ja vien viņš zinātu, KAD NAV TAS, KO PAR SEVI DOMĀ…Ja vien… Bet viņš tic tām domām, ka ir nekam nederīgs, lūzeris, kautrīgais, ņuņņa…Tic un par tādu pārvēršas. Ieciklējas uz tām domām, kuras iesprosto. Tas nekas, ka caur viņa prātu dien dienā izskrien miljardiem visādu domu. Tad laikam viņš ir miljardiem personību, bet neviena no domām nav viņš. Domas ir kā straume, kas plūst un plūst bez apstājas. Viņš tikai ieciklējas. Tik pat labi var ieciklēties, ka ir drošs un pārliecinošs! A kapē ne?!

No otras puses viņš ļoti gaida tavu pretimnākšanu. Viņš ir kā izslacis pēc tās… Tu pat iedomāties nevari cik bieži viņš tevi redz sapņos. Viņam ir skaisti sapņi. Bieži vien viņš nevēlas mosties, nevēlas zaudēt to, ko izdzīvo sapņos, bet realitātē ieraujas sevī. Dzīvojot ar acīm vaļā viņš zaudē, ar acīm ciet iegūst. Paslēpjas savā iztēle, kura ar viņu spēlējās, un viņš tai ļaujās. Atrod nereālajā patvērumu un viļās, jo tā nav realitāte.

Viņu mulsina tavs skaistums, tavs perfektums. Viņš neredz itin nekā slikta tevī. Ja tev būtu spējas ieraudzīt, kādu viņš redz tevi savās domās…tu droši vien apstulbtu, jo pat 10% no tā nav patiesība. Ja vien viņš zinātu, ka māna pats sevi ļaujoties iztēlei, kura ar viņu spējās…. Iztēlei, kura rada fantāzijas…

Tu droši vien arī nezini kā viņam pietuvoties. Viņa kautrīgums un nepārliecinātība tevi biedē. Viņš ir tik sasaistīts, tik izmocīts, tik biedējošs. Un ja arī tu pieietu, ko gan tu viņam teiktu? Ko?  Kā iet? Ko dari?  Nē, tev ir vajadzīgs par sevi pārliecinātāks čalis, kas zin ko grib un kas pats var pienākt. Kam tev tas kompleksainais? Kam?

Dien dienā jūs viens otram paejiet garām-viņam par tevi savas domas, tev par viņu savas. Un jūs tā arī nekad nesatiekaties.  Pārāk daudz visādu neredzamo šķēršļu…

Viņam par tevi pārspīlēta interese, kas patiesībā neļauj tev tuvoties un tev bailes un piesardzība no viņa pārspīlētā kautrīguma.  Bet patiesībā jums ir daudz kopīga… Tikai to jūs neuzzināsiet, jo pārāk daudz šito PĀRĀK…. Pārspīlēti daudz….