Tik daudz nevajadzīgo, kas grib būt vajadzīgi, noderīgi…Kas grib kādam piederēt…Viņi nav nevajadzīgi- viņi jūtās nevajadzīgi…Līdz ar to nenozīmīgi, pamesti, lieki. Kā konfekšu papīriņi…pirms tam ar savu košumu pievilinājuši, bet kad konfekte apēsta-izmesti miskastē. Tādi viņi arī staigā pa pasauli- izmesti…. Ar tukšiem skatieniem, vienaldzīgām sejām…
Un neviens nezin kā viņiem palīdzēt…Viņi jau grib to palīdzību, bet nepieņem- vienreiz izmesti tiem liekas, ka tādi būs atkal un atkal… Viņi to sev ir iestāstijuši, ka nekad nevienam vairs nebūs vajadzīgi, ka nekad nevienam neuzticēsies… Iepriekš uzticējās vienam…vīlās, vēl vienam….atkal vīlās…Tā vien šķiet, ka visa pasaule tos grib piekāst… Bet negrib…
Tā vienkārši gadās.
Kad zūd dzīvesprieks atnāk vienaldzība- truls stāvoklis, kad neko negribās, kad nekas nav vajadzīgs, kad viss vienalga…. Dzīvesprieks zūd, kad nāk vilšanās. Vilšanās nāk, kad nepiepildās cerētais. Bet cerība baro dzīvesprieku. Cerība neļauj nolaist rokas, atmest visam un visiem ar roku…
Viņi ir pieraduši rūpēties par citiem, bet ja nesaņem pretī, tad viļās…Ja nesaņem paldies par padarīto, viņi nejūtās nozīmīgi, vajadzīgi… Kad tiem izdara pāri, viņi pārestību tur sevī un tas ievainojums nesadzīst, tas noēd…izklaltē.
Viņi pieraduši rūpēties par citiem gaidot rūpes atpakaļ. Un ja sagaida, tas dod spēku dzīvespriekam…ja nesagaida- iestājas vienaldzība un nekam nav jēgas… Ja nesaņem uzslavu, novērtējumu, tad viņi nolaiž rokas…
Viņi neprot darīt darīšanas pēc…Viņi neprot smelties spēka pašā darbībā…bet gaida novērtējumu. Viņi nezin, ka vissvarīgākā ir pati darbība… Ja dabrība pozitīva, tad nav svarīgi vai kāds to novērtē vai nē… Tad pazūd gaidīšana, vai kāds novērtēs…Ja pazūd gaidīšana, pazūd vienaldzība…un dzīvesprieks atgriežās…
Viņi nav nevajadzīgi…Jo vienu brīdi saulīte spīd, citu brīdi tai priekšā ir mākonis…Tas nenozīmē, ka saulīte ir pārstājusi spīdēt un pazudusi pavisam…vienkārši šobrīd mākonis tai ir pielīdis priekšā un tāpēc liekas, ka visapkārt ir drūms un nepatīkams…liekas-tas nekad nemainīsies!
Bet tas nav uz visu laiku…Saulīte agri vai vēlu sāks spīdēt——agri vai vēlu! Mākonis tur ir tikai uz brīdi!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]