Viņai ir bail no kritikas. Viņa negrib to dzirdēt. Negrib un viss! Ja kritizēsi, viņa raudās, jo būs samīdīts viņas lepnums. Nekad nekritizē viņu, nepieskaries viņai, liec mierā! Nepacel balsi, nebļauj!  Tev liekas, ka tu palīdzi ar savu bļaušanu, bet tu viņu biedē, tu viņu sadrupini, tu viņu iznīcini. Viņa baidās un krīt.  Un tā ir viņas VĀJĀ VIETA. Katram ir vājās vietas. Viņai bail no kritikas!

Nenāc ja tev nav labu vārdu, nenāc, ja neproti uzslavēt! Viņa grib dzirdēt uzslavu, nevis kritiku. Tad, kad tu viņu kritizē, tu viņu nomet zemē…Lūdzu nemētā viņu! Lūdzu!!!

Tu nezini, kā ir dzīvot pastāvīgās bailēs, kad tevi nenovērtē, kad uz tevi skatās no augšas, kad tevi nemitīgi lamā un kaut ko pārmet!!!! Pelnīti, nepelnīti, nav svarīgi. Viņa ilgojās pēc uzslavas…ILGOJĀS, tāpat kā izsalkušais ilgojās pēc ēdiena… Mēs visi pēc kaut kā ilgojamies.  Viņa-pēc uzslavas. Pēc uzslavas, lai nedomātu, ka ir nekam nederīga. Nav nederīgu cilvēku-katram ir savi talanti.

Pabaro viņu ar labiem vārdiem! Ar sliktajiem vārdiem jau tā ikdiena ir piebārstīta, pabaro ar LABAJIEM! Tu zini viņas vājo vietu, pabaro ar labajiem! Tu domā, ka viņai palīdzi ar savu kritiku, bet viņa nav tik stipra, lai to uzklausītu-bailes padara par vāju! BAILES!

Viņai ir bai no kritikas. Šīs bailes dzen izmisumā. Viņa nezin, ka tieši bailes ir tās, kas paralizē, viņa neprot  kritiku mierīgi pieņemt, viņa nezin, ka pateiktie vārdi ir plikas skaņas, kas izskanējušas pazūd un izgaist. Plikas skaņas, ja par tām nedomā vēl un vēl…. Ja pie tām nepieķeras!Ja nepieķeras un nedomā- vārdi neaizskar…  Un bailes no kritikas arī rada ilgas pēc uzslavas. Jo lielākas bailes, jo stiprākas ilgas.

Iedrošini viņu! Iededz cerību! Cerība dos pārliecību par saviem spēkiem. Pārliecība par saviem spēkiem mazinās bailes….

Iedrošini viņu!