Pēc brīža dreb bailēs, ka viņš pametīs.

Iemīlējusi uzreiz sajūt bailes par to, ka tik viņš neaiziet, ka tik viņš neatrod labāku. Nezkapēc sevi salīdzina ar kādu iedomāto labāko paliekot sliktākās lomā. Un šitā sevi salīdzinot ar kādu iedomāto labāko viņa sāks to meklēt arī reālajā dzīvē-un atradīs, noteikti atradīs, jo aizrautīgāk meklēs. Un tad nāks greizsirdība-par neko. Bet iemesls jau ir gan, tur iekšā viņa nejūtās droša par sevi.

Rodas uztraukums nepazaudēt to, kas reiz iegūts. Un šis iegūtais ir īsts dārgums. Patiesībā visu dzīvi viņa ir meklējusi tieši Viņu-jauko, brīnišķīgo, neatkārtojamo! Cerējusi, ka kaut kur ir viņas otrā puse…un nu tas ir noticis-viņa ir viņu atradusi. It kā būtu iemesls laimei…jā, laimīga viņa jūtās-ne tas vārds,viņa ir pālaimīga. Un viņš nav devis nekādu iemeslu būt nelaimīgai.

Tikai tās nesaprotamās bailes…nesaprotamais satraukums spraucās iekšā. Liekas kaut kas pavisam tīrs sāk saduļķoties. Un tā gribās ļauties tiem laimes brīžiem…atstāt tos pirmreizīgus un neskartus- bet nē, vēl vajag kaut ko salīdzināt, kaut kādas versijas izstrādāt: “a ja nu…a var būt viņš to un to…?” Pats skumjākais, ka viņa neprot apturēt šīs te domu versijas, kuras uzjundī arvien lielākas bailes, tādas kā šaubas… Neprot tām nepievērst pārāk lielu uzmanību, jo tās šķiet tik kārdinošas, varbūt pat uzbāzīgas un patiesas. Tad sanāk, ka viss ir jauki, bet vienalga kaut kas tomēr nav. Un ļaujoties šaubīgajām versijām viņa apzog pati sevi-ieliek tādā kā slazdā. Izplēn tā skaistā dzirkstelīte, aiztumšojas ar varbūtībs teorijām, kas neliek mieru. Un bailes pazaudēt pastiprinās. Papriekšu bija stipras cerības iegūt, kuru nomainīja bailes pazaudēt.

Kurš gan varēja pastrādāt šito nelietību? Domas….!

Cik skumji, ka viņa pati atņem sev prieku….