Viņā iededzās gaisma. Pirmo reizi mūžā. Tāda tīra, nesačakarēta gaisma. Citi to sauc par iemīlēšanos, simpātijām, mīlestību. Viņa- par gaismu. Jo kad  vispakārt tumšs, tad prasās gaismas.

Pa gabalu Viņa staroja. Pa gabalu. To varēja manīt, acis jau visu nodod…bet Viņa nevienam neteica, turēja sevī. Kad iemīlās, tad jau tieši pretēji- gribās laist ārā, gribās būt blakus, gribās lai zin… Gribās kņudēt un mutuļot…. Viņa turēja sevī.

Patiesībā jau pati sajūta ir svarīga. Papriekšu dzimst sajūta, tikai tad to var kādam dāvāt. Viņa šo sajūtu turēja sevī.

Kad ar atklātu liesmu vējainā laikā iziet ārā, to var viegli nopūst, ja nepiesedz ar roku. Vājā liesma ir jāsargā. Viņa sargāja. Negribēja, lai  iedegtā gaisma nodziest. Bieži vien daudzas iedegušās gaismiņas tiek samīdītas, izsmietas, noniecinātas, izmantotas. Neatradušas cerēto, tās paliek nejūtīgas, cietas un aukstas…ledaini aukstas. Tās pievienojas tumsai….kaut visu laiku prasās gaismas. Ļoti prasās…..Ļoti…..

Un varbūt nekad Viņa Viņam šo gaismu tieši neuzdāvinās….toties tā neapdzisusi un nosargāta pieņemsies spekā un kļūs tik plaša un vispusīga, ka sasildīs daudzus jo daudzus. Viņai bieži vien saka: „Tev ir laba sirds!” Droši vien tā „labā sirds” ir no dzirkstelītes ar laiku uzkūrusies uguns, kas nav ļāvusies, lai to apdzēš.

Iemīlēšanās jau tāda dzirkstelīte vien ir, kas jāizkopj un jāizaudzē-mazumiņš no kaut kā daudz daudz lielāka un dziļāka. Mazumiņš no tā, ko vārdos nav iespējams izstāstīt.

Parasti ir pierasts ticēt laimīgajām beigām, kaut kādam pozitīvajam atrisinājumam….”un tad viņi satikās un bija laimīgi…”

Bet viņai nebija nekādas cerības. Kur nav cerību, nav arī baiļu pazaudēt.  Viņa Viņu sildīja pa gabalu…un Viņš saņēma šo siltumu…nezinādams no kurienes tieši tas nācis… Gaismai nav robežu…nav svarīgi kur atrodās devējs un saņēmējs- ja patiesi un no sirds dota, tā sasniedz adresātu vienmēr- kaut milzīgs attālums un daudz šķēršļu….patiesa gaisma vienmēr sasniegs savu mērķi-vienmēr….