Viņa dzīvo citu dēļ. Upurē sevi, savu dzīvi, savu laiku-citiem.  LAI TIE CITI DOMĀTU, KA VIŅA IR LABA. Ka viņa ir kaut kā vērta, viņa ir nozīmīga. Viņa dzīvo, lai citi domātu. Viņa nedzīvo, lai tāda būtu pati no sevis, jo viņai liekas, ka  ir tā, ko citi saka un domā par viņu. Visas cerības ir liktas uz citu domām.  Līdzīgi kā celefāna maisiņam vējā- tam nav nekādas brīvas izvēles lidot tur, kur tas vēlās…Vējš viņu dzenā šurpu turpu.

Viņa cenšās piekļauties, pakļauties, pielīdzināties un piebiedroties.  Kad blakus nav neviena viņa jūtās ārkārtīgi bezpalīdzīga. Bezpalīdzīga, jo stipra ir tikai esot starp citiem (tiem ,kas viņu atbalsta)…kad paliek viena ar sevi, kļūst vāja, kļūst tāda ne savā ādā… Kad kāds apšauba viņas nozīmīgumu, viņa dusmojās, ne ārēji, bet uz sevi dusmojās par to, kāpēc nav labāka, kāpēc nav jaukāka, kāpēc nevarēja izdarīt labāk (it kā dusmas kaut ko mainītu). Viņa moka sevi ikreiz, kad kāds kaut ko pārmet-pamatoti, nepamatot. Kad kāds apšauba viņas spējas, kāds kritizē, kāds noniecina. Viņa saraujās un pieplok.  Varbūt tāpēc, ka nemaz nepazīst sevi? Nav meklējusi sevi un pazaudējusies starp daudziem jo daudziem citiem… Pazaudējusi sevi citu viedokļos un domās. Citu ieteikumos un aizrādījumos…

Acis klāj asaras…it kā gribot atbrīvoties no smaguma. Bet smagums atgriežās ikreiz, kad kāds kritizē. Tad sevis žēlošana pāriet dusmās pret sevi… Viņa bieži sevi spīdzina, jo nešķiet pietiekoši laba citiem… Viņai ir cēls mērķis- BŪT LABĀKAI…  Tikai tas piedzīvo neveiksmi ikreiz, kad citi tā nedomā.. Viņas cēlais mērķis nepārtraukti ir pakļauts neveiksmei, jo vienmēr atradīsies kāds, kam viņa nešķitīs pietiekoši laba…Vienmēr… Jo viņa vēlās būta laba, LAI CITI TĀ DOMĀTU…Nevis, lai viņa patiešām tāda būtu…tāda pati no sevis…Un viņas laime vienmēr būs atkarīga no citiem, nevis viņas pašas… Kādēļ gan dzīvot dzīvi, kuru patiesībā nodzīvo kāds cits?!

Viņa dzīvo citu dēļ, lai saņemtu apstiprinājumu. Ja viņas nolūks būtu tīrs un vērsts pret citiem patiesi, tam apstiprinājums nebūtu vajadzīgs. Viņa darītu un negaidītu pretī, jo gaidot rodās cerības saņemt. Un tieši šīs te cerības ļoti ātri nomiksē vilšanās, kad nesaņem…  Cerības saņemt atzinīgus vārdus, pateicību….  Tik daudz cerību…tik daudz pūļu….Lai citi domātu…

Ja nav cerību, tad saņemtie atzinīgie vārdi un pateicības nāk kā negaidīts pārsteigums! Kuram tad nepatīk pārsteigumi? Bet cerības saņemt šo te pārsteigumu noindē, jo cerības saņemt saka:”Man pienākas!”

Viņa domā, ka dzīvo citu dēļ, bet patiesībā sevi upurē… Jau tik daudz ir citu dēļ izdarījusi ar nolūku, lai tie novērtētu… Tik daudz… Kāpēc  sirds dziļumos viņa ir tik nelaimīga?