Mēs taču nezinām, kas būs rīt. Kaut kādā dīvainā veidā viss turpinās, nekas nav apstājies. Un nemaz neparādās doma, ka var apstāties. Var, bet neapstājas un tad iestājas- viss būs pa vecam, viss būs kā ierasts. Vai ne? Visam jābūt kā ierastam, taču garantijas nav un tas biedē. Es gribu, lai ir tas pats es, tie paši jūs. Bet daudzus, kas palikuši pagātnē mana roka vairs nevar aizsniegt, mana auss nevar sadzirdēt un manas acis neredz… Daudzi, kas palikuši tur ir izmainījušies, dažu vairs nav, ir tikai atmiņas, kuras prāts uztur dzīvas. Un jūs, kas esat, es piespiežu sev cieši pie pleca, jo arī jūs aiztecēsiet, aizplūdīsiet, izirsiet un izgaisīsiet…tāpēc es piespiežu sev cieši pie pleca, kamēr esat, cieši… Ja vien ikdienā varētu līdz sirds dziļumiem apjēgt šo- KAMĒR ESAT, TIKMĒR CIEŠI, CIEŠI…bez strīdiem, bez pārmetumiem, bez pakļaušanas un regulēšanas… Tādu īstu ienaidnieku nemaz nav, tie tikai uz brīdi tādi uzburās, arī aizies un izgaisīs reiz.

Man pretī sēž sirma kundze, viņa visus jau ir pazaudējusi, neviens nav palicis. Un ir tik priecīga par kompāniju, viņa skatās ar tik maigu un sāpīgu skatienu, viņa nevar novaldīt asaras: “Ar mani tik sen neviens nav parunājies… Tik sen… Visi, kas bijuši, aizgājuši, tikai es viena palikusi…” Un sajūtu izmisīgu pietrūkumu, it kā visa pasaule viņas priekšā aizvērusi durvis- kāpēc? Viņai tik ļoti pietrūkst šie: “Kā tev iet? Kā tu jūties? Vai viss labi? “ Viņa dzīvi ir dzīvojusi citiem, priekš sevis nav bijis laika. Un tāpēc pietrūkums ir ļoti spēcīgs. Pasaule pilna ar cilvēkiem, bet kāpēc daži ir tik vientuļi, tik pamesti, tik aizmirsti? Kapēc nevar nākt kopā, jo kopā taču vieglāk! Kāpēc ir kaut kādas barjeras?

Kāpēc dzīvē nevar uzlikt atkārtojumu tāpat kā mūzikas ierakstam vai filmai- uztin kuru vietu gribi un spēlē tūkstošiem, miljoniem reižu. Kāpēc nevar? Ir jau atmiņas, kas uzbur, bet tas nav tas pats kas piedzīvot realitāti. Tā realitāte pēc mirkļa par ilūziju pārtop, tajā vairs nevar atgriezties, patverties.

Ir daudzi, kas paliek, sapinās atmiņās un nav vairs šeit… “Toreiz, tie tik bija laiki…” Bet kāda jēga ir no tā ‘’toreiz’’, ja tas apēd ‘’tagad’’? Atmiņas nevar pārstumt realitātē, tās nevar atdzīvināt- tās dod iespēju atcerēties kā bija, bet nekad vairs neatdos dzīvību šajā mirklī, tās nevar padarīt par realitāti, nevar.

Kaut kā pārāk bieži patvērums tiek meklēts nekurienē- tur atpakaļ vai arī tur kaut kur nākotnē. Tā ir tā mūžīgā atlikšanas koncepcija ar nosaukumu: “Vēlāk, pēc tam… Kaut kad es…” Pašlaik nav labi, bet kaut kad būs… Bet, tas “būs labi” kaut kā nenāk un nenāk. Patiesībā jau pats par sevi nekas nemainās, ir jārodas iemeslam, lai kaut kas mainītos. “Viss nokārtosies!” Kā tad, tā nu ņems un pats no sevis nokārtosies…. Ļoti viegli visu krāmēt uz nākotni- “Tur jau nu viss būs!” Divi koridori- pagātne un nākotne, no viena skaņas nāk “Tie tik bija laiki” no otra “Kaut kad jau viss nokārtosies” Bet, kā ar tagad?

Kad pajautāju vientuļajai sirmajai kundzei kāds ir viņas lielākais sapnis, kuru gribētu piepildīt… Viņa momentāli atbildēja: “ Es gribu dejot! Kā balerīna…” Tad pajautāju: “Kur problēma, kāpēc nedejojat?” Sekoja paredzama atbilde: “Paskatieties uz mani! Kas es par dejotāju?  Es pēc vecas grabažas izskatos!”

“Bet taču nav nekādu šķēršļu, lai darītu to, ko gribās- nav! Un  nav svarīgi kā kurš izskatās, kādam kuram ir jābūt vai nav jābūt. Vai tiešām ir ko zaudēt? Ja ir, tad ko?“ Tik daudz ierobežojumu pēkšņi rodās un tāpēc arī sapnis paliek par sapni: “Kā tas izskatīsies? Ko tad es… Tas nav priekš manis…!” Bet šos ierobežojumus neliek citi- tos uzliek cilvēks pats sev un tas ir tas skumjākais.

Pēc brīža viņa nometa spieķi un….. dejoja… Izgaisa visas drūmās domas, izgaisa vientulība un lai arī no malas izskatījās diezgan dīvaini un jocīgi… Kāda kuram daļa- viņa dejo, viņa ir!