Cenšos no savas dzīves izslēgt gaidīšanas režīmu. Citādi visa dzīve tā arī paiet-gaidot. Tā vietā drīzāk maksimāli ļaujos tam, kas notiek pašlaik. Tā vietā, kamēr gaidu, kad kāds mani iepriecinās, mācos pats sevi iepriecināt. Priekam nevajag daudz, tikai to apjausmu, ka viss ir labi, viss ir kārtībā, man paveicies. Var skatīties un redzēt visu drūmos toņos, var caur drūmajiem saskartīt arī gaišos. Jo nekas nekad nav viennozīmīgs, nekas nav tikai un vienīgi absolūti melns. Un pats uzstādījums- gribēt to, kā nav ir sevis apzagšana no vienas puses, jo automātiski iestājās iztrūkums, kas prasās pēc piepildījuma.

Mēness naktī spīd no vienas puses, no otras nespīd, jo saule no abām pusēm netiek tam klāt. Katrai lietai ir divas puses, katram stāstam ir divas puses. Kāds tevi mīl, tajā pašā laikā cits ienīst. Kāds saka: “Tu esi labs!” Cits saka: “Tu esi slikts!” Nav nekādas absolūtās noteiktības. Pazust var citu uzskatos, viedokļos, prātojumos, ja nav tā savējā, tā iekšējā. Jo vairāk neziņas par to, kas es esmu, jo lielāka atkarība no tā, kur citi mani virza, ko citi par mani spriež un domā. Un tad šķiet- tie citi mani veido un rada, es pats īsti neko, tik piedalos.

Ļoti interesanti, ka cilvēki vienmēr uzdod jautājumu: “Kāpēc man tā neveicās, kāpēc ar mani tas sliktais notiek?” Bet reti vai faktiski nekad nejautā: “Kāpēc man tik ļoti veicās? Kāpēc ar mani labas lietas notiek?” Tā sajūta ir ļoti spēcīga un izteikta- labais ir tas, ko esmu pelnījis un tas sliktais….nepelnīti atnāk. Nav jautājuma: “Kāpēc man veicās?” Ir jautājums: “Kāpēc man neveicās? Kāpēc ar mani tas notiek?” Varbūt biežāk pajautājot kāpēc labais ar mani notiek mazinātos tie satraucošie un bieži vien bezjēdzīgi jautājumi? Jo tāpat kā sliktajam arī labajam ir savi iemesli, kaut tos nezinām. Iemesli ir vienmēr, jo nekas nerodās no nekā.

Cik vien var cenšos no savas dzīves izslēgt gaidīšanas režīmu. Pie tās gaidīšanas nāk komplektā līdzi garlaicība. Gaidu no pasaules apliecinājumu, ka viss ar mani ir kārtībā. Tā vietā, lai paskatītos uz sevi spogulī un konsatētu- ē, es lieliski izskatos! Man ir abas rokas, abas kājas, abas acis…es varu dalīt lietas bez problēmām pats. Man ir jumts virs galvas, darbs… Nē, tā vietā es ielieku soctīklos jaunu profila bildi un gaidu apstiprinājumu no ārpasaules- es taču esmu skaists, jauks, brīnišķīgs, vai ne?! Un ja ārpasaule klikšķina un atbalsta manas gaidas, es jūtos saviļņots un priecīgs kā bērns pie Ziemassvētku eglītes, kas atrod dāvanas. Aplieciniet lūdzu, ka es esmu tā vērts, lai dzīvotu. Piepildiet lūdzu mani…izsalkušo, jo es slimoju ar gaidīšanu. Tā vietā, lai pats kaut ko darītu, es gaidu, kad citi…. Cik muļķīgi.

Ejot uz satikšanos, kad kāds kavējās, lai mazinātu savu neapmierinātību, cenšos lūrēt telefonā un ar pirktu pa displeju stumdīt uz priekšu un atpakaļ virtuālo pasauli. Garlaicība nāk kā slimība, jo visu laiku prasās jaunus iespaidus, ir milzīga porcija ar gaidīšanu, bet kad nekas tāds jauns nenotiek, ir vilšanās. Jo es gaidu, kad pasaule mani apmierinās ar jauno, es pats nemeklēju, nepievēršu uzmanību. Bet, ik mirkli kaut kas notiek un nav tik svarīgi ietilpst tas manā gaidīšanas koncepcijā vai neietilpst- svarīgi ir iemācīties atrauties…. Tad katrs mirklis ir svaigs. Kad pazūd gaidīšana atnāk svaigums. Un tu vari iegūt vai neiegūt, tas nav tas svarīgākais. Citi var dot tāpat kā nedot un nav vilšanās. Kāds var kavēt stundu un tu nejutīsi neapmierinātību, jo būsi pārņemts ar to, kas notiek… Un visu laiku notiek, notiek, notiek. Atrauties no gaisīšanas kā no važām, lai būtu brīvs… Tik viegli paliktu, it kā izgaistu paša domu radīti smagumi.

Šorīt visi koki apsarmojuši… Tāds skaistums… Baloži uz ielas knābā kāda laba cilvēka ziedoto maizīti. Sētnieks tīra sniegu, lai man ejot pa ceļu nav smagi… It kā viens mirklis…. un tik daudz….