Reiz kāds cilvēks jautāja Sokrātam:
– Zini, ko man par Tevi teica Tavs draugs?
– Pagaidi, – apturēja viņu Sokrāts, – izsijā sākumā to, ko gatavojies man teikt caur trim sietiem.
– Trim sietiem?
– Pirms kaut ko teikt, vajag to izsijāt. Sākumā caur patiesības sietu. Vai Tu esi pārliecināts, ka tā ir patiesība?
– Nē, es to vienkārši dzirdēju.
– Tātad, Tu nezini, vai tā ir, vai nav patiesība. Tad sijāsim caur otru sietu – laipnības sietu. Tu gribi man pateikt par manu draugu kaut ko labu?
– Nē, gluži pretēji.
– Tātad, – turpināja Sokrāts, – Tu gatavojies teikt par viņu kaut ko sliktu, bet pat neesi pārliecināts par to, vai tā ir patiesība. Mēģināsim trešo sietu – lietderības sietu. Vai tiešām ir tik ļoti nepieciešams darīt man zināmu to, ko Tu gribi teikt ?
– Nē, nav nepieciešams!
– Tātad, – apkopoja Sokrāts, – tajā, ko Tu gribi teikt nav ne taisnības, ne laipnības, ne lietderības.
Priekš kam tad to vispār …teikt?
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
