Viena puse-

“Neko labāku es neesmu pelnījusi. Tas, kas ir, tas arī jānes. Ko tad es- ir tā, kā ir un tur neko nevar darīt. Tādi apstākļi, tāds laiks, tāda dzīve. Viss paliks pa vecam, jo man ir bail no visa jaunā, tas ir tik neprognozējams, šaubīgs. A ja nu neizdodas? Tad man vairs pat nepaliks tās bedres, kurā esmu pašlaik. Tad pazudīs itin viss, it kā es būtu izgaisusi. Nē, man noteikti neizdosies, jo esmu tik nepārliecināta par sevi, tik trausla un ievainojama. Ko gan labāku es varētu būt pelnījusi? Un kāpēc? Esmu maza, pelēka un neredzama… Esmu ļoti ērta citiem- apmēram, dari ar mani ko vēlies…. Es klusībā noskatos kā tie citi aug un zied. Es nē…nav lemts, esmu norakstīta, nekam nederīga. Dzīve taču ir nežēlīga, paskaties, man tas nav vajadzīgs. Pasaule ir tumša, dziļa bedre un es nabadzīte šīs bedres pašā dziļumā. Lūk kāda es esmu- tukša un izpumpēta. Itin viss, ko es iesāku ir nolemts neveiksmei, jo es neko neprotu, es neko nezinu…ai, ļaujiet man vienkārši izgaist, pazust…”

Otra puse-

“Interesanti uzzināt, kāpēc es neko labāku neesmu pelnījusi? Kurš to ir teicis? Ja reiz visi tiecās pēc labākas dzīves, pēc labākas vietas, pēc prieka, laimes, smaida, kāpēc lai es būtu kaut kāds izņēmums? Kāpēc ir tā jocīgā doma, ka es neko labāku neesmu pelnījusi? Tieši pretēji- es esmu. Es esmu pelnījusi papriekšu labāku sevi pašu. Mana seja ir tik ierūsējusi, paskatoties uz sevi spogulī, atbaidoša. Nav jau nekādas degvielas priekam, tāpēc, ka prātu kā bieza melna migla ik dienas ir pārņēmušas šīs te sevis noniecinošās domas. Tās nav citu uzsūtītas, tas nav nekāds lāsts, nekāda burvestība, es pati sevi esmu nobūrusi, dien dienā skandinot vienu un to pašu sevis pazemojošo stāstu…dien dienā, kā mostos un eju gulēt un sapņos arī. It kā vairs nebūtu nekādu citu versiju. Vai tad nav? Vai patiešām nav? Vai patiešām tā “Viena puse” saka patiesību? Kāpēc es tik ļoti ieklausos tajās domās? Kas viņās ir tik īpašs? Un līdz ko mani pārņem sevis noniecinošās domas es arī sev piesaistu tādus cilvēkus, kas gribēs mani izmantot, kas mani vēl vairāk pazemos, kas liks justies kā niecībai, tādējādi vēl vairāk pastiprinot šo te “Vienas puses” stāstu.

Kas manī ir tik norakstāms? Bailes…Es baidos spert soli pretī jaunajam un nezināmajam. Bet neesmu tāda vienīgā. Visi ir baidījušies, visi, kas dzīvē kaut ko sasnieguši ir baidījušies, ir pārkāpuši pāri neredzamajai un nezināmajai līnijai, riskējuši, krituši atpakaļ, tad atkal mēģinājuši…Kas tas ir par tādu spēku, kas viņus grūda? Vai ne vēlme pēc labākas dzīves? Un es sevi apzogu iegalvojot, ka neko labāk nemaz neesmu pelnījusi. Jo man paiesībā ir bail, bail no pārmaiņām, bail visu zaudēt, bail nokrist, bail dzīvot…Jā…man ir bail dzīvot, bail no šīs neprognozējamības, no kļūdīšanās man bail un bail no sevis… Es sev neuzticos, jo esmu norakstīta…Pati sevi apglabājusi vēl dzīvai esot. Šausmas.. Kas tā ir par nežēlīgu vardarbību…ne pret citiem, pašai pret sevi…Ārprāts… Un nav brīnums, ka ir pārliecība, ka neesmu pelnījusi nekādu mīlestību, nekādu labāku dzīvi, jo es tak sevi esmu noniecinājusi, nav brīnums ka bedre šķiet dziļa un nepārkāpjama.

Bet kā ar manām labajām īpašībām? Vai to nav? Kā ar maniem talantiem? Vai es tiešām neko neprotu, neko labu? Pat grāmatu izlasīt nemāku? Tagad ir ilgi un dziļi jāaizdomājās, jo esmu tik pieradusi savus trūkumus redzēt, ka pavisam aizmirsusi par talantiem… Jā, es zīmēju, es protu zīmēt… Man patīk mūzika… Es visu labo sevi esmu nolikusi maliņā, atvirzījusi tālu prom… Tos priekus par mazajiem sasniegumiem, par skaistajiem mirkļiem it kā par neko, bet tik dabiskiem un dziļi patiesiem. Es esmu aizmirsusi smaidīt…patiešām…

Un toreiz, kad uzkāpu kalnā skaistā vasaras vakarā, cik brīva un saviļņojoša sajūta- es tur augšā stāvu un tur apakšā pļavas, meži….plašumi…Tikai es un daba un vieglums un brīvība….

Un tagad es raudu, jo man visa tā pietrūkst…Man sevis pietrūkst…tik ļoti biju atgājusi malā…Tik ļoti…”