Mūsu pagastā Vērenes pusē dzīvo Veronika Galvanovska. Viņai šodien dzimšanas diena. Aprit tieši 105 gadi. Pie mums uz Madlienu atbraukusi dzīvot 1978.gadā. Ilgs, nozīmīgs, priecīgs, sāpīgs, izturības un pārbaudījumu pilns skolotājas mūžs. Visu dzīvi Viņa ir mācījusies un mācījusi. Varbūt tāpēc ļoti labi spēj atcerēties notikumus, gadu skaitļus, brīžus no savas dzīves.
Viņa ir skolotāja ar labo sirdi. Šī labā sirds varbūt arī dod to izturību tik ilgi būt starp mums. Laikam labsirdība paildzina mūžu? Kā saka- ko sēsi, to pļausi. Veronika ir “iesējusi” simtiem izskolotu bērnu. Palīdzējusi daudziem jo daudziem sagatavoties pastāvīgai dzīvei. Tāpat arī izaudzējusi daudz jo daudz ābelītes ar ļoti lieliem āboliem. Daudz laimes dzimšanas dienā- SKOLOTĀJ!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
