Ūdeni iesvārsta cits ūdens, kas kritis no gaisa.
Tas, te uz zemes ir pārāk sastāvējies, pārāk netīrs.
Tas tur, kas krīt no gaisa grib sadraudzēties un attīrīt.
Kad lietus pile iekrīt peļķē, tad tas ūdens, kas nācis no debesīm sniedz roku tam,
Kas gulējis, sastāvējies, pilns ar netīrumiem.
Tāda neuzkrītoša draudzība.
Un tajā brīdī, kad lietus draudzējās ar peļķi-viņi savienojās.
Tas tīrais atdod sevi netīrajam.
Viņi nenaidojas, neko nedala, neko neuzspiež, neko nevēlas nevienam pierādīt.
Tas no augšas nācis pie tā, kas lejā.
Un tur lejā arī paliks…un kopā izžūs….
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
