Cauri gadam skrienot reti sanāk apstāties un aizdomāties-uz kurieni es skrienu, kur virzos un kāpēc. Nav laika. Ir jāskrien….un jāskrien. Kā upe, kas plūst tikai uz priekšu un nekad atpakaļ. Kā upe, kas nekad neapstājas. It kā kaut kas beidzas, sākas kaut kas jauns. Mirkļi paiet, sajūtas mainās. Viss iet un paiet, iet un paiet. Veco gadu nomaina jaunais, jaunību vecums, kāds piedzimst, kāds mirst. Bet nekas nekad neapstājas. Viss turpinās un mainās. Mēs visu laiku kaut ko piedzīvojam savā dzīvē, pat tad, kad liekās neko. Droši vien daudz kas ir izdarīts un daudz kas vēl jāizdara. Droši vien ir palicis kāds, kas neapsveikts, kāds, kurš gaida un kuru gaida. Tik daudz stāstu ir izstāstīts, tik daudz vēl priekšā. Un kad šķiet- viss ir beidzies, tad sākas kaut kas cits, jo viss nekad nevar beigties, beidzās tikai tas, kas sevi izsmēlis. Tāpat kā krūze pilna ar ūdeni, kad izdzerta kļūst tukša. Bet tas nenozīmē, ka tukša tā būs uz visiem laikiem. Tukša tā ir uz kādu brīdi, kamēr to atkal piepildīs ar ūdeni, limonādi, kompotu, vīnu utt… Tā jau saka, labs nāk ar gaidīšanu. Tikai gaidīt reizēm pietrūkst pacietības. Bet cerība jau mirst pēdējā…Tāpēc lai tev cerība nekad nemirst gaidot savu laimi, prieku, mīlestību, veiksmi…un lai pacietība sagaidīt.
Lai laimīgs tas, kas vēl priekšā, jo tas, kas pagājis, to vairs nebūs jāpiedzīvo! Vienkārši runājot-LAI LAIMĪGS JAUNAIS GADS!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
