1

Ieteikt:        

skatīts 3523 reizes

Šodien debesis ir ļoti noķēpātas. Un droši vien tikai svētku sajūta var radīt līgošanās prieku. Spīd saule, parādās auksts vējš, līst, atkal noskaidrojās, atkal līst. It kā daba šodien gribētu izdzīvot visus gadalaikus. Bet, gribās to silto un saulaino! Gribās, lai ir nemainīgi silts un saulains! (it kā no mūsu gribēšanām baigi daudz kas būtu atkarīgs šajā dzīvē…)Un it kā jau mēs svētkos gribam pēc iespējas vairāk prieka, pēc iespējas vairāk svētku sajūtas, pēc iespējas vairāk pozitīvi lādētu brīžu. Katrs to prieku meklē citur-cits pie dabas, cits pie draugiem, cits paikā, cits grādīgajos, cits pasākumos, utt Tik daudz veidu un iespēju, kur meklēt prieku. Tik daudz piedāvājumu, vilinājumu.Bet, zin’, kas visām šitām iespējām vienojošs-tās kaut kad beigsies! Svētki pienāk un svētki beidzās, lai arī gribētos viņus paturpināt pēc iespējas ilgāk…vislabākais uz visu mūžu…Bet, tāpat kā Jāņu ugunskurs izdeg, arī svētku siers apēdās un alus izdzerās un svētki beidzās. Uzplaiksnī uz mirkli un pazūd. Uzdegās un nodziest. Droši vien tāpēc tik lielas alkas ir pēc tiem prieka mirkļiem. Ir tāda maģiska sajūta gaidot svētkus…nu šoreiz izdosies!Un mēs saaicinam uz pasākumu pēc iespējas vairāk draugu, sapērkam pēc iespējas vairāk paikas. It kā vajadzētu izdoties, bet pēkšņi kaut kā pamainās garīgais, tāpat kā laika apstākļi un vsjo…nav noskaņojuma….galds it kā ir uzklāts, draugi arī superīgākie sabraukuši, esam pie dabas…ir superīgs muzons…bet NAV NOSKAŅOJUMA….Un kā to uzkruķīt, lai būtu? Kā? Kā radīt to svētku sajūtu, kad visi apstākļi tam sagatavoti, bet viņa paņem un aizmūk? Būtu jau labi, ja varētu nospiest podziņu un svētku sajūta ir, nospiest podziņu un atkal nav, tāpat kā ieslēgt gaismu un izslēgt.

Kas vispār ir Līgo? Ieejot pie mammas Googles iekš interneta un pajautājot, var atrast tādas savdabīgas norādes-piemēram: “Pieprasījums pēc ķimeņu siera Līgo svētkos palielinās vairāk nekā 40 reizes” (hmmm…sierā ir spēks! Bez siera svētku nav!); “Horoskops autovadītājiem Līgo svētkos” (Droši vien labāk ir uzticēties savām kājām šajā dienā, jeb draugiem, kas aiznesīs, ja nevar paiet, jeb gultai, ja nav tuvumā draugu. Un kapēc vispār vajadzēja tik daudz dzert, ja ir kaut kur jābrauc? Un parasti kaut kur ir noteikti jābrauc, kad ir tā pavairāk iedzerts! Jebkuru aizliegumu jau vienmēr gribās pārkāpt. Un tieši tad, kad ierauj, tad tās ašās idejas rodās!); “Kādi ir obligātie Līgo svētku pirkumi?” (aiziet mārketings…tev jānopērk un tad būs svētki, ja nenopirksi, pats saproti, esi izkritis no svētkiem ārā un nederīgs.) Cik daudz visādu norāžu, ieteikumu…nojukt var.  Un cik daudz mēs esam gatavi atdot, lai Līgo būtu pēc iespējas īstāks…  Interesanti būtu paceļot laikā un sajust, kā īsti svinēja šos svētkus senie lavieši. Jā, protams, mūsdienās jau ar’ var svinēt senlatviešu stilā, bet orģināls vienmēr ir oriģināls un atdarinājums ir tikai kopija. Bet pagātne jau ir palikusi pagātnē, tu r vairs neielīst un nepadzīvot. Tāpat kā ar mironi vairs neparunāt. Bet, kaut kā ir sajūta, kad senčiem bija pavisam cita, dziļāka doma šiem svētkiem. Kaut vai, ja salīdzina ar mums, viņi dzīvoja daudz pieticīgāk, strādāja daudz vairāk fiziski, dzīvoja īsāku mūžu, mazāk skraidīja no vienas vietas uz otru, mazāk steidzās kaut kur.(Nu jā, viņiem jau nebija auto. Vecais labais zirdziņš, kas kustējās tik ātri, cik kustējās) Un ja maizīte sūri grūti jānopelna, tad jau arī ir cita attieksme pret nopelnīto.Tātad-dzīve bija mazāk komfortabla,noteikti smagāka, bet tas jau nebūt nenozīmē uzreiz, ka sliktāka, nekvalitatīvāka, nepilnvērtīgāka.  Mēs gan alkstam pēc komforta. Bieži vien  komforts mūs arī padara vājākus un  slinkākus. Un, kad pienāk kāds grūtāks dzīves posms, tad no komforta ir praktiski neiespējami atteikties… Kurš gan gribēs no dārgā Mersedesa pārsēsties uz lēto Žiguli… No jaunā dzīvokļa, kurā tiko ir uztaisīts eiroremonts pārcelties uz dzīvokli ar malkas apkuri un tualeti kāpņu telpā? Nu nē….No otras puses,komforts arī uzaudzē apetīti. Jo lielāka vēlme pēc komforta, jo lielāka ir apetīte. Un bieži vien, kad apetīte ir nekontrolējami uzaugusi, tad pat apzagt citus vairs nav nekas traks, izmantot citus vairs neliekas nekas nosodāms un dažiem pat atņemt otram dzīvību…Bet, pats par sevi komforts jau nav ne labs ne slikts. Ja pārdozēts, tad gan. Ak jā, senlatviešiem  arī reklāmas nebija, līdz ar to mazāk vajadzēja skraidīt pa veikaliem un meklēt sev visādus loriņus. Tā kā viņi nebija atrauti no dabas, tad daudz biežāk prata meklēt veldzējumu tur. Tagad mūs vairāk vai mazāk, bet baro lielveikali. Ir tāda sajūta, ka mēs gribam paspēt vairāk, daudzāk, gribam visur būt, visu izbaudīt…bet nē, izrādās, ka ne jau daudzums nosaka apmierinājuma sajūtu. Apmierinājuma sajūtu nosaka māka priecāties par to, kas ir. Jo, ja ir māka priecāties par to, kas ir, tad jau, pēc idejas, visur- lai kur arī ietu, cilvēks būtu priecīgs. Ar Mersedesu braucot- priecīgs. Ar žiguli braucot-priecīgs. Bet, ja cilvēks ir atkarīgs no pēc iespējas vairāk (paikas, draugu, alus…utt..), līdz ko nav naudas, par ko nopirkt pēc iespējas vairāk paikas- rodās neapmierinājums, līdz ko neviens draugs nekur neuzaicina- rodās neapmierinājums, ja visi veikali ir ciet un pulkstens ir pēc desmitiem un nekur nevar dabūt ko iedzert-rodās neapmierinājums. Ja izdzerts par daudz, bieži vien jāvemj..un vemšana, kā zināms, nav nekāda patīkamā nodarbe…Gribās pēc iespējas vairāk, bet beigās sanāk pārdozēt. Ja ieēd paiku par daudz, sāp vēders, ja iedzer par daudz, jāvemj, un pat papardes ziedu nevar uzreiz noķert pēc iespējas vairāk,vēl un vēl…vienmēr pēc izlādes jāpaiet laikam, kamēr aparāts uzlādējās… Savādi-jo, piemēram, reklāma mūs tā vien aicina-izbaudi vairāk, ņem vairāk, līgojies vairāk…bet ko dod tas daudzums…? Pārdozēšanu. Un, kad pārdozē, tad gaidītais prieks pārvēršas par ciešanām. Laikam visprātīgāk ir turēties pie vecā labā vidusceļa-ņemt tikai tik daudz, cik nepieciešams…Nu jā…izklausās jau pareizi, bet….

Zini, palasot tautasdziesmas par Jāņu tematiku tur bieži vien tik skaisti ir aprakstīti procesi dabā, ziedēšana, līgošanās. Paskaties, kā vējā pļava līgojās! Vējš pūš un pļava svārstās-no vienas puses uz otru, it kā izpildītu kaut kādu deju. Svārsti ir mazāki, liekāki, spēcīgāki, mazāk spēcīgi-no vienas puses uz otru. Māte, lai nomierinātu bērnu, to šūpo-no vienas puses uz otru-ielīgo, lai viņš nomierinātos. Paskaties, kā koks vējā šūpojās-no vienas puses uz otru.  Viss dzīvē ir kustībā, pat tad, ja to nemanam. Varbūt tā līgošanās arī ir ar kaut kādu nozīmi, kuru daba mums klusi čukst priekšā? Puķe, zāle, viss, kas uzplaucis un ir šobrīd pašā krāšņumā svin savus esības svētkus. Un kapēc svinēt? Tapēc, ka šis krāšņums nebūs mūžīgs. Nebūs mūžīgs, jo dzimis kustībā. Tieši tapēc tie svētki! Jo līgošanās ir kustība. Kustība ir mainīgums. Mainīgums ir parādīšanās un pazušana. Parādīšanās un pazušana ir pierādijums tam, kad viss nāk un iet un nekas nepaliek uz vietas. Un tas savukārt nozīmē, kad līgošanās notiek ik mirkli-skaistums parādās savā kulminācijā un tad pazūd. Ne uz visiem laikiem…lai atkal kaut kad parādītos, bet ne tāds, kā iepriekš, jo nav vienādu mirkļu-tie var būt līdzīgi, likties vieni un tie paši, bet būs atšķirīgi!  Arī pļavā katru gadu uzzied citas puķes, citās vietās. Bet pļava pa gabalu katru gadu izskatās pēc vienkārši pļavas…Un interesantāk ir, ja pamana to atšķirīgo, jo tad nav viens un tas pats.  Tāpēc arī priecīgus Līgo svētkus!

Komentāri

Apstiprinājuma kods: