Dažreiz es vēlētos būt kā bumba- trieciet mani pret zemi- trieciet, lai es varētu augstāk uzlidot.
Spēriens ar kāju izraisa sāpes. Es ļoti baidos no sāpēm, ļoti. Mans ‘’es’’ ir vājš, tas visu laiku dzīvo aizsargpozīcijā, tas mostās ar domu: „Neļaušu sev nodarīt pāri! Neļaušu nevienam! „ Bet nodara tāpat. Jo stpirāka aizsargpozīcija, jo vairāk sāp, kad nodara pāri.
Dažreiz es vēlētos būt kā bumba, kura ar savu atsitienu pret zemi uzlido augstu debesīs. Sitienu, kas nodrošina brīvu lidojumu kādu brīdi un tad- kritiens atpakaļ. Kā dzīvē- lidojums un kritiens atpakaļ. Miers un atkal problēmas…
Speriet, trieciet savas kājas manā sejā- es esmu bumba, mani nevar samīdīt, mani nevar sadragāt un izšķaidīt. Jo spēcīgāk spersi, jo augstāk es uzlidošu. Tur augšā ir tāda brīvība, tāds miers un klusums. Tikai vējš un debesis.
Bet es baidos, ka mani samīdīs, es baidos būt saspārdīts. Manas bailes liek izjust sitiena sāpes…Ja baiļu nav ir tikai gatavība uzlidot un gatavība spērienam. Nav atkarības, ir tikai gatavība.
Vai maz var iznīcināt to, kas ir gatavs triecienam, pat visspēcīgākajam? Laikam nē, jo ar tik pat lielu spēku tas uzlidos debesīs.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
