Savāda sajūta- kaut kur citur ir labāk, ne te. Jo te viss ir zināms, viss ir bijis. Šķiet garlaicīgi, apnicīgi- nu nekā jauna te nav. Tās pašas mājas, tas pats ceļš, tie paši cilvēki, tā pati valsts. Un tāpēc rodas ideja, ka jādodās prom, kaut  kur citur, jo tur salīdzinot ar šejieni jau nu gan būs interesantāk. Un rodas mānīgi saviļņojoša cerība.

Lai gan, ja paskatās uz debesīm, tad tās visus mūs vieno, nav miljoniem citu debesjumu šai vienai planētai. Var braukt kur grib, debesis ir vienas un tās pašas. Arī zemeslode ir viena, kas tiek pēc tam sadalīta kontinentos, valstīs, pilsētās, ciematos.  Putni nedala, tie lido no siltajām zemēm un atpakaļ. Viņi patiesībā nekam nav piederīgi.

Varbūt garlaicība un apnicība uzmācās tad, kad pazūd svaigais skatījums uz visu. Kad rodās kaut kādas gaidas, ka tur- citur būs labāk nekā te. Un nav jau teikts, ka nebūs…bet nav arī teikts, ka būs. Problēmas jau ir visur. Tām ir cita daba, cita seja, bet nav nevienas vietas, kur nebūtu nekādu problēmu.  Viss atkarīgs vai šīs te problēmas ir mazāk vai tieši pretēji izrādās vairāk… Pa vidu mulsinošā neziņa.

Rodas cerība, aizdegās vēlme- jo spēcīgāk aizdegās, jo lielāka ieciklēšanās, jo lielāka ieciklēšanās, jo mazāk iespēju skaidri izvērtēt kas ir un kas nav.  Bieži vien bēgot no vienas bedres var iekrist vēl lielākā, jo nav ar skaidru prātu izvērtēti visi par un pret. Bet, lai ar skaidru prātu izvērtētu ir jānorobežojās no gaidām, no pārspīlēti uzmācīgās, kņudinošās domas- man pilnīgi noteikti vajag to…Un jo spēcīgāka ir tā doma, jo grūtāk ir saskatīt abas puses. Visam ir gan labā, gan sliktā puse. Pārspīlēts naivums neļauj saskatīt slikto pusi. Pārlieku liela cerība, ka tas nu ir tas īstais, tas nu ir tas vienīgais… Kāpēc sevi apzagt ar tādu ieciklētu skatījumu? Kāpēc sev atņemt spārnus un pazaudēt skaidro prātu, lai pēc tam iekristu bedrē un sasistos? Ar aizsietām acīm nav nekāda māksla skriet un sasisties..jo agri vai vēlu  būs kaut kāds negaidīts šķērslis…Un kad tas parādās, aizsieto acu un neredzēšanas dēļ, tad ir šoks. Bet šķērslis nav vainīgs, ja skrien ar aizsietām acīm un skaidri neredz kur…

Varbūt tieši neziņa neļauj ieraudzīt to, kas te labs un tad jāslēpjās aiz garlaicības un apnicības plīvura? Un kad uz brīdi tiek norauts šīs plīvurs, tad pavisam skaidri var sajust- patiesībā nav īsti ko iegūt un nav arī ko pazaudēt. Nav nekā tāda, kas būtu 100% ideāls… Itin visam ir savi pretpoli. Un varbūt ka ir kāda iespēja iemācīties dzīvot starp pretpoliem  tā, lai gūtu no dzīves baudījumu pārlieku nesapriecājoties un pārlieku nebēdājoties, pārlieku neizdaiļojot un pārlieku neizkropļojot? Lai nebūtu jākrīt galējībās. Pa vidu turoties nekas nav 100% noteikts, paredzams. Nekas nav kā akmenī iecirsts- tu labais, tu sliktais, es labais, es sliktais. Ja meklē, tad nekur nevar atrast 100% labo un 100% slikto, vienmēr ir daļiņa no tā un daļiņa no šitā.  Garlaicība un apnicība ir kā signāls, ka ir notikusi nobīde no vidusceļa, tāpat laikam arī viss kaitinošais, nomācošais. Pārspīlēts skatījums ir maldinošs.

Vabrūt ir kāda vieta, kur ir tikai pozitīvais? Ļoti interesanti, ka tiek meklēta kāda vieta, cilvēks, kaut kas tur-lielajā un plašājā ārpusē, tikai reti, faktiski nekad netiek meklēti iemesli- kurš tad veido to priekšstatu par ārpasauli? Kur ir tā radošā darbnīca, kas izkrāso to, ko redzu un jūtu?  Jo, ja tur-ārpusē būtu kaut kas, kas ir 100% pozitīvs, tad taču tas būtu tieši tāds jāredz pilnīgi visiem cilvēkiem uz šīs planētas?  Ja man patīk mans draugs, tad arī pilnīgi visiem viņš būtu jāredz tieši tā, kā es viņu redzu, nevis savādāk. Bet, katrs redz savādāk, uztver savādāk, jūt savādāk un laikam ārpasaulei ar to ir maz sakara. Kapēc ir šīs te dažādās redzamības? Kur tās rodās un kā? Un ja to varētu noskaidrot, daudz ko varētu uzlabot, pieregulēt.Tad nebūtu bezpalīdzīgi jāatdodās savām emocijām,  savām domām…tad, iespējams, tās varētu pieregulēt.. Un kurš tad negrib izjust pēc iespējas pozitīvākas emocijas, domāt pēc iespējas pozitīvākas domas?! Ja vien varētu kaut kā pieregulēt…..Varbūt ka var?!