“Hei, pārstāj sevi vainot par to, kā kāds cits tevi nosauca, ieraudzīja! Tā ir viņa versija, viņa skatījums, bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesība. Cilvēki tic savām projekcijām un katrs projicē kaut ko savu. Tad kāpēc tev pieņemt svešas projekcijas, kāpēc pārvērsties par tām? Vissvarīgākais, lai nepazudstu citu projekcijās ir zināt, kas pats esi. Precīzi zināt savu iekšējo motivāciju kāpēc un ko dari, jo tad būs mazāk iespēju, kad ar tevi varēs manipulēt. Bet kamēr tik ļoti svarīgi tas ko citi saka un domā par tevi, tikmēr tu pieņemsi citu versijas un būsi mūžīgā atkarībā ko kurš kad padomās. Bet svarīgi ir tikai tas, kas tu esi, tikai tas, nevis tas ko citi…. Jo kāds gan tev sakars ar to ko kurš padomā, kā padomā, kāpēc padomā?

Bet, tu pieņem un jūties vainīgs, nožēlojams. It īpaši, ja tuvs cilvēks neredz tevi tādā gaismā, kādā tu gribētu. Un pielīp tā viņa versija, it īpaši, ja tas klusē, ignorē, neko nesaka. Tad vēl vairāk, meklē vainu sevī, bet nezini ko īsti meklēt. Bet kāpēc jāmeklē? Ja reiz otrs klusē un nevar neko pateikt, kāpēc meklēt? Lai arī attieksme ir vēsa un nejūtīga- kāpēc jāmeklē? Varbūt tāpēc, ka ir tik ļoti pierasts, ka pret tevi attiecās mīļi, ar sapratni un pēkšņs vēsums nozīmē, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā… Bet tā ir viņa versija, tikai un vienīgi versija, kaut ignorējoša, auksta- viņš kaut ko ieraudzīja un pats pazuda savās domās, tās viņu aprija. Un tas tevi aizskāra, uzdedzināja vainas sajūtu un nemitīgos jautājumus: “Kā? Par ko? Bet tā vietā var vienkārši saprast, ka viņa tāpat kā miljons, miljrads cilvēku stāsti ir tikai versijas, kas nebūt nepretendē uz patiesību. Par vienu notikumu mēdz būt simtiem ,tūkstošiem versiju, pat ja tās būs līdzīgas, nekad nebūs precīzi identiskas. Un tad kura no simta, tūkstoša ir tā patiesā?

Zini, vainas sajūta nekad neko nerisina. Nekad neviens jūtoties vainīgs neko nav atrisinājis. Tā ir sevis spīdzināšana un mocīšana. Tā ir faktiski vājība – tu jūties vainīgs un viss…nekāda progresa, nekādas kustības uz priekšu. Tā vietā liec nožēlošanu…Nožēlošana ir ļoti jēdzīga tāpēc, ka pirmkārtām, ja kļūdījies un savu kļūdu pamanīji, tad atliek sev nosolīties nekad vairāk šādu kļūdu nepieļaut un tādā veidā tu izlabo savu situāciju, tu mainies un nekrīti atpakaļ. Nožēlošana ļauj izmainīties. Vainas sajūta paralizē, noniecina. Un ir tik vienkārši pakļaut cilvēku, uzspiežot uz viņa vājību-vainas sajūtu. Tu nedarīji kā es gribēju, es tevi nosodu, es tevi vainoju un panāku savu- tu jūties slikti… Viegli ir pakļaut cilvēku, kuram ir tendence justies vainīgam. Pavisam grūti, ja cilvēks seko līdzi tam, ko dara un zina ar kādu nolūku dara.

Pārstāj sevi vainot, pārstāj sevi mocīt….Ja vari- izlabo, ja nevari…atliek pieņemt, nav citu variantu! Un ir vēl piedošana, pat tad, ja otrs nepiedod, tu no savas puses visu esi nokārtojis- atvainojies, atzinis savu kļūdu. Visi kļūdās, nav izņēmumu- bet labā ziņa ir tā, ka visu vienmēr var labot, pat tad, ja reāli šķiet labojams nav nekas. Galvenais ir savu kļūdu apzināties, lai nepieļautu to vēl un vēl. Un viss…”

Man jūk nožēlošana ar vainas sajūtu kopā, neprotu tās atšķirt. Man liekas- ja jūtos vainīgs, es uzņemos kaut kādu atbildību, ka es esmu pelnījis tās mokas, to noniecinājumu, nosodījumu. Jā, man ir žēl par nodarīto, bet tajā pašā laikā nav absolūti nekāda attaisnojuma, esmu slikts cilvēks, nelietis…pats sevi dedzinu, tā vietā, lai vienkārši izlabotu visu. Grūti dzīvot jūtoties vainīgam par kaut ko. Un visgrūtāk laikam dzīvot, ja jūties vainīgs par to, ka neesi ideāls, neesi perfekts… Ka neesi tāds, kādu tevi grib redzēt citi…Šausmīgi mokoša sajūta. Un laikam izkļūt no tās var tikai tad, ja tā pa īstam saprotu, ka dzīve ir kā iešana uz priekšu, nokrišana, piecelšanās, atkal iešana uz priekšu, nokrišana…Jā un ko gan dod vainas sajūta, kā viņa mani spēj izlabot, lai varētu piecelties, lai turpinātu ceļu?