…viss, ko saku ir patiesi un tieši…… bēda ir tā, ka mūsdienu sabiedrībā tic vairāk meliem un , ja kāds saka patiesību , tad kā likums viņam neviens netic vai uztver to par joku… Lielākoties, mūsu savstarpējās attiecības vienam ar otru ir ļoti virspusējas. Vīram ar sievu, māsai ar brāli, tēvam ar dēlu, draugam ar draugu un tā var turpināt pilnīgi par visām cilvēku savstarpēji veidotajām attiecībām.

Kurš gan nav dzirdējis sarunas, kuras ir domātas tikai skanēšanai, bez ne kādas jēgas un satura un patiesas intereses no runātāju puses.  “Sveiks, kā iet? Paldies, labi! Kā Tev? Normāli. Ā… Kas jauns? Nekas. Un Tev? Arī nekas. Labi izskaties! Paldies. Tu arī. Nu tad līdz vēlākam.  Attā. “  Saruna sarunas pēc….  vai tiešām mūs galīgi neinteresē otrs cilvēks?  Vai iemesls ir tajā, ka mēs vairs neprotam runāt viens ar otru!? Neprotam komunicēt bez maskām, nevēlamies vai pat baidamies runāt atklāti.

Parasti, runājot cilvēki apmainās ar informāciju, ar plaša spektra informāciju. Sākot no vārda, turpinot ar skatienu un daloties ar emocijām, un sajūtām, kuras ar vārdiem nav  nemaz iespējams izteikt. Kā gan sarunā var ar vārdiem izteikt smaidu vai smieklus, mulsumu vai vienkārši sarkstošus vaigus un izbrīnītas acis.

Vai Jūs bieži dzirdat šādu frāzi : “Mēs vakar tusējām ar draugiem. Un ko Jūs runājāt? Ai neko, šo un to neko konkrētu. “  Tātad, ne-par-ko!?  Nu kā neparko, runājām par …nu es vairs neatceros, kāda strapība….

Cik gan mums pašiem ir nopietnas sarunas šomēnes bijušas ar kādu ? Cik daudz mēs esam ieguvuši no šīm sarunām…kā tās ir mainijušas mūsu dzīvi vai skatījumu uz lietām…. Cik bieži mēs atklāti runājam ar sevi pašu…nu tā godīgi….

Atcerieties, cik patīkami ir saņemt ar roku rakstītu vēstuli, apsveikuma kartiņu vai vienkārši skaistu zīmējumu…. Kāds siltums, kāda bagātība staro…kāda emocionāla pilnība.

Šodien aizsūtīji sms vai draugos apsveikumu un viss…sirds mierīga…..  ielika LIKE  un miers… tukši čati un pārsvarā bezjēdzīgas sarunas ne par ko ! Un miljoniem viedokļu par katru notikumu! Un tūkstošiem viedokļu par grāmatām , kuras nemaz nav lasītas un filmām, kuras nemaz nav redzētas un cilvēku likteņiem, par kuru esamību mēs zinam tikai no dzeltenās preses vai nostāstiem . Mums taču par katru ir viedoklis. Pat par katru viedokli ir viedoklis. Un par katra viedokļa viedokli arī ir viedoklis.  Pats interesantākais, ka cilvēki necenšas iedziļināties pēc būtības par ko iet runa. Kas ir noslēpts zem šiem burtiem, aiz šiem punktiem un komatiem un daudzpunktiem.

Un taisnība ir viesiem, kuri saka:  “ Mani neviens nesaprot, nedzird, neklausās.”  Tik tiešām, mēs pārsvarā runājam, pat vienalga par ko…pareizi nepareizi….lietojam vārdus, kuru nozīmi nemaz nezinam vai tikai apmēram nojaušam. Mēs ļoti slikti protam klausīties un vēl mazāk ieklausīties otrā. Tādēļ vieglāk ir nedzirdēt vai izlikties, ka dzirdam un saprotam, lai tik like mani mierā.

Cik daudz nākas dzirdēt pēdējā laikā : “ Mana laulība nav veiksmīga. Sākumā viss bija labi, bet vēlāk viss mainījās. Otra pusīte ir bez iemesla greizsirdīga. Neļauj man darīt to , ko es vēlos. Neļauj piepildīt manus sapņus, jo baidās….pat īsti nav saprotams no kā. Attiecības ir neizturamas…bet es negribu šķirties, bail palikt vienai. ”   Sākumā viss bija labi, bet vēlāk viss mainījās…. Vai tiešām sākumā viss bija labi…un vai tiešām viss tik krasi mainījās…  Vai tiešām sākumā Jūs dzirdējāt viens otru un pratāt ieklausīties, bet tagad pēkšņi to vairs nemākat? …vai tiešām…  vai Jūs nemaz, tā īsti nekad neesat runājuši savā starpā? …

Kā jau iepriekš pieskārāmies, kad cilvēki runā patiesi un klausās, tad vārdi ir vismazākā informācijas daļa ar kuru cilvēki apmainās komunikācijas rezultātā.

(Vārdu, komunikācija, mūsdienās ir pierasts dzirdēt ļoti bieži, pat nedomājot par tā jēgu. Vārdam, komunikācija, ir tik plaša nozīme, ka tas ir tikpat neaizvietojams, kā vārds ceļasoma vai lietussargs. Šis vārds ietver sevī gan klausīšanos gan runāšanu , gan ļoti daudz ko citu. Šī vārda izcelsme meklējama latīņu darbības vārdā communicaris: sarunāties, dalīties domās, sazināties, sadarboties.)

Un tādu attiecību ir ļoti daudz, pat pārāk daudz… un šie cilvēki – abi. Ir savā ziņā “nelaimīgi” , jo neprot izrunāties viens ar otru. Un tas tiešām nav viegli.

Un tādēļ es saku Tev,  uzvedies godīgi attiecībā pret sevi un nekad dzīvē neej pret savu sirdi. Ja vēlies piepildīt savus sapņus, tad dari to….ne Tavs vīrs ne sieva, ne kāds cits Tev to nevar aizliegt. Tā ir tava dzīve un no Tevis atkarīgs, kā Tu to realizēsi un izmantosi. Bailes, dažkārt mums liedz pieņemt pareizos lēmumus,lai gan pieņemot nepareizos mēs to zinam uzreiz. Sirdi un sajūtas nevar apmānīt ar prātu. Tādēļ novēlu Tev piepildīt sapņus un tiekties uz tiem. Un tava otra pusīte, lai Tevi atbalsta un palīdz kā var, nevis iznīcina cilvēku Tevī!

Mācieties runāt uz cilvēku! Mācieties klausīties! Un mācieties ieklausīties! Mācietis izprast un saprast! Mācieties redzēt un apjaust sarunu būtību un ieraudzīt to burvību, dziļumu, jēgu un sajustkā patiesas sarunas jūs bagātina un pilda kā tukšu trauku. Un mācieties dalīties ar savu viedokli, nevis uzspiest to.

Vai atceraties tās sarunas ar tuviem un īpašiem cilvēkiem, kad pār lūpām neskanēja neviens vārds!?

p.s.

Un es Jūs aicinu, dalieties ar saviem novērojumiem, stāstiet par tiem. Pastāstiet kā runājat Jūs!

Ar cieņu un mīlestību

Kaspars Pudniks