Ar tevi es lasīju kastaņus
Rudens trūdošās milzīgās lapās
Un rudens bij nosalis un kluss
Kā atvests no dienvidiem papuass
Bija slapjš un mazliet drēgns un auksts
Ar mākoni lielu un zilu
Un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
Un ka es… tevi mazliet mīlu
Tev bij tādas rokas nosalušas
Un tu runāji visādus jokus
Un debesis bij zilas, zemas un pušas
Pār mums abiem kastaņkokos
Un es neteicu nekā, bija kastaņi skaistumā
Jau no bērnības apbrīnoti
Teikt vai neteikt, ka es tevi… nu jā
Un varbūt pat ļoti..
/Imants Ziedonis/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
