Un tad viņš kļuva lepns un augstprātīgs. Lepnums rodas tad, kad cilvēks pārspīlēti redz savas pozitīvās īpašības, negatīvās nepamanot vai neredzot vispār. Augstprātība tad, kad šķiet dēļ savām pozitīvajām īpašībām viņš ir pārāks par citiem.

Citi viņu apbrīnoja un nicināja… Cēla debesīs un trieca pret zemi…

Nekas jau īpašs nebija noticis, viņam likās, ka viņš ir pārliecināts par saviem spēkiem-pārlieku pārliecināts. Kad viņš bija pārlieku pārliecināts par saviem spēkiem, viņam pamazām sāka likties, ka tas, kas viņš ir, tas, ko viņš dara ir neaizstājami…Nav otra uz šīs pasaules, kas varētu izdarīt labāk…Viņš dara visu pareizi un tikai pareizi…Līdz ar šo domu radās arī sasprindzinājums, jo viņš vienkārši nedrīkstēja kļūdīties… (Lai gan visi šad tad kļūdās!) Sasprindzinājums ļoti nogurdināja. Uztraukums par to, ka kaut kas var noiet greizi un galvenais- ko citi padomās, ja nu kaut kas noiet greizi uzsita bailes. Bailes kļūdīties, bailes izgāsties…  Šīs bailes bieži vien paralizēja, uzsita nemieru, tad viņš ņēma un piedzērās. Pillā prāts rada nelielu atslābumu no sasprindzinājuma. Bet tikai nelielu, jo nenoņem šo te saspringumu pilnībā…Neiznīcina viņu pavisam. Tikai uz to brīdi, kamēr alkohols ir prātā. Viņš jau nemācēja nesasprindzināties.

Viņam šķita, ka tiek darīts kaut kas nozīmīgs, pārmērīgi nepieciešams…Lepnums lika izjust iekšējas sāpes ikreiz, kad kāds apšaubīja, apstrīdēja, noliedza viņa pozitīvās īpašības. Lepnums trieca pret zemi ikreiz, kad kādam šķita viņš ne tāds, par kādu viņš pats sevi bija iedomājies…  Viņš neprata zaudēt. Viņš vienmēr stāvēja un krita par savu taisnību, pat tad, kad viņam nebija taisnība, vienalga….Viņš nevarēja izskatīties citu acīs nenozīmīgs. Augstprātība pa otru pusi čukstēja- tu nedrīksti pieļaut, kad kāds cits ir labāks par tevi, jo tu esi vislabākais- pārējie citi ir..nekas… Viņi nav tik vērtīgi, cik vērtīgs esi tu…Viņi nezin, neprot, nemāk, ir nulles salīdzinot ar tevi… Tev jāturpina spīdēt lai vai kas…Pat ja tev tur pielādētu ieroci pie galvas- nepadodies, neļaujies….lai nošauj- kur ir tavs lepnums galu galā????

Un viņš cīnijās par savu lepnumu līdz galam. Jo tikai viņš bija nozīmīgākais, labākais-neviens cits. Ja arī kāds bija, tā automātiski  atnāca skaudība…  Augstprātība nevar pieļaut, ja kāds ir labāks…Lepnums aizsargā. Cilvēks mokās… Starp neredzamajām indēm plosās…jūk prātā, pastrādā neprātīgas lietas. Bet, nekad nepamana kā lepnums un augstprātība savāc viņu savā kontrolē…

Viņš nemaz nezin, cik cilvēki cilvēkus lepnuma un augstprātības dēļ ir nicinājuši, situši, lamājuši, pazemojuši, nogalinājuši…. Cik daudziem lepnuma un augstprātības dēļ ir atņemts, salauzts…

Viņš nezin un turpina ticēt stāstam, ka ir vislabākais, visneaizstājamākais, visnoderīgākais, vis, vis, vis….un ir lepns par to… pārspīlēti…Jo lielāks pārspīlējums, jo lielāka austprātība. Jo lielāka augstprātība, jo stiprāk cilvēks cieš. Kāpēc cieš? Jo uzskata sevi labāku par citiem.

Nav labāku un nav arī sliktāku. Viss ir atkarīgs ar ko salīdzina. Ja viņš to zinātu, varbūt mazāk ļautos māņiem, kurus čukst augstprātība. Jo vienmēr taču būs kāds labāks un kāds sliktāks- nav tāda absolūti labā un nav arī absolūti sliktā…Nav!