Man tikai vajag to un to un tad es būšu pa īstam laimīgs… Mūžīgais scenārijs, kas nekad tā arī nepiepildās. Līdz ko vajadzīgais dabūts, tā rodās atkal šitais- jā ir labi, bet kad būs tas un šitais, lūk tad būs patiešām labi.  It kā kāds visu laiku izrautu no rokām to, lai būtu pa īstam labi. Kas tas ir pa īstam? Izstieptā roka jau vienmēr paliek izstiepta.

„Jā, tapetes nu mēs istabā esam izlīmējuši, vēl tikai vajadzētu grīdu nomainīt, ieklāt laminātu. Kad grīda nomainīta- Jā, ir jau labi un jauki, bet arī durvis ir vecas, tad vēl mēbeles…”
Līdz pilnīgai laimei tāls ceļš ejams, bet varbūt nav nekāda ceļa, viss ir acu priekšā? Bet kas tā tāda laime ir? Apmierinātības sajūta- viegla, gaisīga, patīkama, baudpilna.  Sajūta, kas liek pacelties debesīs. Un varētu tur būt ilgi, ja vien…jā ir labi, bet vajag vēl to un to, tad būs labi. Un tad, kad tas un tas ir, tad vēl vajag to un to… To un šito un to un šito. Tāda kā sevis kacināšana- ar vienu roku dodu, ar otru atņemu, sakot-nē, bet vēl kaut kā pietrūkst. Visu laiku kaut kā pietrūkst.

Es sēžu pļavā, spīd saulīte, ir silti, pūš veldzējošs vējiņš, visapkārt skaists skats un ir visi iemesli, lai sajustos laimīgam, bet es nejūtos- man prāts ir pilns ar visiem šitiem „vajag to un tā”, un kapēc galu galā es sēžu viens, vajag taču kādu blakus. Un man vēl jāpiezvana tur, jāpasaka to, jānokārto tas un šitais. Apstākļi ir ideāli, lai izjustu apmierinājumu, bet es to neizjūtu, palaižu garām. Un pēc kāda brīža sevī sajūtu spriedzi, uztraukumu, jo tik daudz vēl jānokārto, lai es sajustos labi. Tik daudz…Nekas, ka līdz apmierinātībai ir viens rokas stiepiens.  Mans prāts nemitīgi ir aizņemts. Līdzīgi kā censtos kādu svarīgu cilvēku sazvanīt, bet viņam numurs aiņemts un klausulē dzirdami pīkstieni. Un tie pīkstieni tracina…
Tā es bieži vien visu palaižu garām, patiesībā man nekur nav īsti labi. Jā kādu laiku ir un tad parādās doma- vajag citur, tur ir noteikti ir vēl labāk. Kā iemācīties izjust apmierinājumu itin visur, kur vien es esmu?

Tā laimes sajūta jau iekšā rodās nevis ārā. Tur manī iekšā. Tā reaģē uz apstākļiem un kad tie atbilstoši, viņa parādās. Balstoties uz ārējiem apstākļiem viņa rodās. Bet kāpēc tik ātri dziest? Kāpēc?  Kāpēc visu laiku vajag kaut ko jaunu, lai būtu labi? Kapēc tik ātri paliek garlaicīgi, nogurdinoši, nepatīkami?Kad palaižu visu garām es sevi apzogu- man ir stipra vēlme sajust apmierinājumu, sajust prieku, laimi…Bet, kad tas viss mani pārņem es jau sniedzos pēc kaut kā cita, pēc vēl un vēl. Kā narkomāns pēc kārtējās dozas.

Gudri cilvēki saka: „Iemācies priecāties par to, kas tev ir. Izjust apmierinājumu par to, kas ir!” Interesanti zināt kādā veidā? Vabrūt ir kāds veids, kā paildzināt laimes sajūtu, nemeklējot neko citu vietā? Varbūt ir?