Un viņš teica:

“Bet zini, ir tāda iekšēja varbūt vāji dzirdama balstiņa, kas sauc…tev jādara tas, ko tu mīli un kas tev patīk, tev nav jābūt ar citiem tikai tāpēc, lai viņi varētu justies ērti, lai tu būtu viņu sapņu piepildījums. Kā gan tu vari būt piepildīts, ja neej to ceļu, kas tev paredzēts, bet ej svešu? Tāpēc arī ir tas sasprindzinājums, tā tukšuma sajūta, tā trauksme…Tu neesi tur, kur tev jābūt. Tu vari visu dzīvi nodzīvot kā svešu, ne savējo!

Un šīs mazās, bet saldās iegribas, gluži kā bērnībā, kad pieaugušie jautāja: “Par ko tu vēlies kļūt?” Maģisks jautājums- padomā, par ko tu vēlies kļūt! Un kad esi izdomājis, tad dodies uz mērķi…

Bet bieži vien tiek atmests ar roku pusceļā… “Es nekad nebūšu dziedātājS”…”Bet tik ļoti vēlētos…” Kāpēc nebūsi ? Kāpēc jau pašos pamatos tu noraksti talantu, kuru var attīstīt. Nav nekā tāda, ko nevarētu attīstīt….Vienīgi rezultātu gribās ātru un tad, ja nepienāk, tad atmet ar roku: “Ko tur ākstīties, tāpat nekas nesanāks…” Bet ātrs rezultāts nedod to piepildījuma sajūtu, tikai sūri un grūti sastrādātais dod.

Cik gan daudz cilvēki ir aprakuši tos “naivos” bieži vien “stulbos” -“es vēlos kļūt par…” . Apkrāmējuši sevi ar kaut kādu bezjēdzīgu mazvērtību, saindējušies ar citu izsmieklu un noniecinājumu…. “Tu nekad nebūsi rakstnieks, tu nekad nebūsi aktieris, tu nekad, nekad nekad….” Stulbums. Vai arī atliek uz vēlāku laiku- “nu labi, tagad nē, kaut kad”, “pēc tam…” Un pēc tam dzīves beigās jāsaka nožēlas pilnie vārdi, kuri iesākās ar “Kaut es būtu…”

Zini, viss šajā pasaulē uz vēlmēm balstās, vēlmes ir visa sakne…Un nedzen prom tās, kas tevi iedvesmo, kas tevi virza… Ārsts, dziedātājs, mākslinieks, aktieris…..kļūt par kaut ko, lai būtu citiem- lai iepriecinātu, palīdzētu… Un kurš teicis, ka nav lemts? Kurš to var noteikt? Tikai tu pats, neviens cits. Tāpēc nenogalini savas vēlmes, lai nav pēc tam jānožēlo… Sekot savai sirdsbalsij ir visgrūtākais, jo ērtāk ir iet tādu ceļu, kas zināms un paredzams, citu uzburts un nodrošināts…Bet, lai ietu to, pa kuru sirds sauc vajag drosmi un lielu spēku…un uzticēšanos sev… Un var vairākas reizes viss sabrukt, nekad nepazaudē to savu sirdsbalsi…attīsti savus talantus, piepildi sevi..un nekad nesaki- “Es nevaru!” Iznīcinoš vārdu savienojums, kā inde!

“Tu vari!” – Tas ir kā skābeklis tam, kam ilgi aptrūcies elpas… Ļauj sev elpot- “TU VARI!”