Es apstājos tev blakus un tu nemanīji. Tāpat arī tu nemanīji vieglu vēja pieskārienu savai sejai. Nemanīji saules starus, kas sildīja tavu ķermeni, nemanīji savus sirds pukstus, kas nemitīgi atgādināja, ka esi dzīva.
Tu nemanīji savu ieelpu un izelpu, nemanīji nepārtraukto kustību, nerimstošo plūdumu, kas nes uz priekšu un turpinās. Kas neapstājās ne mirkli. Tu to visu NE-PA-MA-NĪ-JI…
Jo tavās rokās bija mobilais telefons, kuram intensīvi vajadzēja spaidīt pogas, mēģinot uzrakstīt kārtējo īsziņu. Īsziņu tam, kas atradās pāris kilometrus…..metrus…. nu jau centimetrus no tevis. Es apstājos tev blakus un tu nemaz nemanīji….
Man nekas cits neatlika, kā uzlikt roku uz tava pleca un nokliegties: “EU!”
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
