Tu atnāci un atnesi mieru.
Viņš skatījās Tevī kā brīnumā…
Tu atnāci tieši pie viņa.
Un atnesi mieru.
Zini, tu nemaz nenojaut, cik ļoti esi viņam vajadzīga. Esot tavā klātbūtnē viņš paliek kā mazs puika, kam patīk blēņoties…Esot Tavā klātbūtnē viņš nesplēpjās un netēlo- viņš ir patiess, īsts- jo uzticās Tev!
Parasti jau sanāk slēpties zem kaut kādiem aizsegiem, kaut kādām izdomātām un uzspiestām lomām… Grūti tās nēsāt, ja nav neviena pret ko būt patiesam.
Ar tevi viņš ir patiess, līdz ar to arī viegli ievainojams. Kad tu dod viņam savu roku, viņš to stingri satver. Stingri, jo uzticās. Stingri, jo esi nozīmīga. Stingri, jo negrib palaist tevi.
Tava roka tad jūtās kā mājās- siltumā un drošībā. Tāpat kā tava sirds…mierā…
Un tad visa pasaule izgaist…paliek tikai divi, kas atraduši viens otru…
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
