1.Dzīvot vajag nevis sapņojot par to, ko varētu darīt, bet darot to, par ko VIENMĒR esi sapņojis!
2.“Cilvēki turpina uzvelt atbildību citiem. Dažreiz sievai, citreiz vīram, arī ģimenei, apstākļiem, bērnībai, mātei, tēvam… dažreiz sabiedrībai, vēsturei, liktenim, Dievam, bet vienmēr kādam citam, ne sev. Lai kam to arī uzveltu, paņēmiens vienmēr tas pats. Cilvēks patiesi kļūst par cilvēku, kad viņš uzņemas pilnu atbildību. Lai kas viņš arī būtu, viņš par to ir atbildīgs. Tā ir pirmā drosmes izpausme, vislielākā drosme.” /Ošo/
3.Cilvēks ir dīvaina būtne – viņš vēlas justies laimīgs, neko nemainot dzīvē, kas viņu padarījusi nelaimīgu, un grib būt veiksmīgs, atkārtojot tās pašas kļūdas, kas novedušas līdz sakāvei. /Ē. Fromms/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
