“Ļauj man sasisties. Tu tik ļoti par mani rūpējies, ka neļauj man ne reizi nokrist. Tu tik ļoti mani sargā, žēlo, ka es nezinu, kas ir sāpes.”, viņa teica

“Tev nav jāzin! Es nekad nepieļaušu, lai ar tevi kaut kas notiktu. Tāpēc es tevi sargāju. Es tevi sargāju no visa sliktā. Es tevi sargāju no problēmām, no pāri darījumiem. TĀ ES PAR TEVI RŪPĒJOS!” viņš atbildēja.

“Bet, tu nerūpējies. Tu mani izlutini. Tu mani atradini no realitātes. Tu domā, ka vari mani no visa pasargāt…  Tu domā, ka  esot aiz tava stiprā pleca būšu drošībā, bet es neesmu. Kas notiks, kad tevis vairs nebūs? Tu neesi mūžīgs un arī es neesmu. Tu būsi mani pieradinājis pie savas drošības un es nepratīšu dzīvot, ja tevis nebūs….

Bet es gribu pati! GRIBU PATI PAR SEVI PARŪPĒTIES! TIKAI TĀ ES VARĒŠU NOSTĀVĒT UZ ABĀM KĀJĀM. KAMĒR TU NEĻAUJ MAN PAŠAI IEMĀCĪTIES STAIGĀT, KAMĒR TU MANI NĒSĀ UZ ROKĀM, ES NEKAD NEIEMĀCĪŠOS STAIGĀT. NEKAD!

Es vienmēr būšu atkarīga no tava stiprā pleca, no tavām rūpēm… Bet es gribu būt brīva! Ja tu mani izlutināsi, es nekad neiemācīšos brīvi iet tur, kur vēlos. Neiemācīšos brīvi darīt to, ko vēlos. Brīvi domāt to, ko vēlos. Brīvi justies.  Ar savām pārlieku lielajām rūpēm tu patiesībā man nodari pāri, kaut vēli visu to labāko… Bet, paliekot aiz tava stiprā pleca es tā arī nekad nesapratīšu kas esmu un kāpēc… Es būšu kā lelle, kuru visu dzīvi aiz diedziņa raustījis kāds cits.

RŪPĒJIES PA GABALU! PIETURI, KAD TIEŠĀM VAJAG, NEVIS VISU LAIKU. PALĪDZI, KAD TIEŠĀM VAJAG, NEVIS VISU LAIKU. TIKAI TAD, KAD VAJAG… TIKAI TAD… ”