„Tikai nepadomā par mani neko sliktu-labi?!” „Es gribu tev izpatikt!”

Viņa centās pret visiem būt laba. Viņa tā ir audzināta. Viņa smaida, ir laipna, izpalīdzīga, centīga, kārtīga….

„Tikai nepadomā par mani neko sliktu-labi?!”
Viņa rūpējās par savu tēlu. Viņai jābūt priekšgalā. Viņa vēlās, lai visi viņu apbrīnotu, ņemtu piemēru. Labā, paklausīgā, skaistā!

Viņa baidās no kritikas, tieši tāpēc ir ļoti centīga. Viņa baidās no nenovērtēšanas. Baidās no pārmetumiem, no tā, ka lai vai kā cenšās, vienalga nav labi…

„Tikai nepadomā par mani neko sliktu-labi?!” Viņa visiem spēkiem cenšās izpatikt… Bet spēki zūd, ja tas neizdodas. Tad viņa jūtās iztukšota, salauzta, izmesta, nekam nevajadzīga un nederīga. Visu dzīvi viņa bēg no šīm sajūtām. Viņa baidās būt ievainota, baidās par savu reputāciju, sargā to…

„Tikai nepadomā par mani neko sliktu-labi?!” Viņa bieži dēļ tā raud…kad kāds viņai pasaka ne tos vārdus, tad tie sliktie vārdi kā bulta ietriecās tieši sirdī. Tad grib, lai kāds pažēlotu. Un ja neviena nav, kas pažēlotu, tad iestājas izmisums un panika…Viņai vajag stingru plecu blakus, jo citādi viņa kritīs un nepiecelsies. Tik trausla, bet spītīgi stipra, tic labajam…sevī! Un lokās kā lapa vējā, jo nevar visiem izpatikt.

„Tikai nepadomā par mani neko sliktu…..lūdzu nepadomā?!  Jo, ja tu padomāsi, tu mani sāpināsi. Tu mani ievainosi…”

Viņa nezin, ka nevar izmainīt pasauli. Viņa tik ļoti grib pierādīt, ka ir laba…un dēļ šīs pierādīšanas ir pazaudējusies…Nav neviena, kam vajag šos pierādījumus…nav…

/Ja tu esi zelts un tu spīdi, tev nevajag citiem to pierādīt-visi to tāpat redzēs…./