Es tev uzdāvināju kaut ko skaistu un tevi iepriecināju. Man iepatikās redzēt tavu prieku un es tevi iepriecināju atkal uzdāvinot kaut ko skaistu. Man likās, ka dāvana ir tā, kas tevi iepriecina. Man likās, jo vairāk es tev dāvināšu, jo priecīgāka tu būsi. Mana dāvana apmaiņā pret tavu prieku. Tavs prieks saņemot bija neviltots. Mans prieks dāvinot arī. Jo es gribēju iepriecināt negaidot un tu biji iepriecināta, jo negaidiji. MĒS ABI NEKO NEGAIDIJĀM…
Bet tu kļuvi atkarīga no dāvanām…Un es kļuvu atkarīgs no dāvināšanas. Es tev dāvināju arvien lielākas dāvanas, jo mazākās-tās, kas iepriekš sagādāja prieku tagad likās garlaicīgas, neorģinālas-jau bijušas. Pēkšņi man bija pienākums tevi iepriecināt ar dāvanām, jo tu pie tām biji pieradusi…un es biju pieradis pie dāvināšanas. MĒS ABI PIERADĀM!
Tagad tu liki cerības un manām dāvanām un kad nesaņēmi…tu dusmojies. Un kad saņēmi tavs prieks bija samākslots. Tu gribēji vairāk… Tu pieradi pie vairāk un kad saņēmi mazāk tev likās, ka es tevi vairs necienu. Man likās, ka neesmu tevis cienīgs. MĒS ABI IZŠĶĪRĀMIES!
Kad dod un ņem kļūst par atkarību, tā pazūd prieks un iestājas atšance. Jo vairāk gribās, jo lielāks izsalkums pēc vairāk. Jo lielāks izsalkums, jo mazāk prieka. Bet gribās taču vairāk prieka…?!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
