Tiem cilvēkiem nekad nepietiek siltuma! Viņi trīc no aukstuma…. Salst…
Kad paceļ roku pret kādu- trīc, kad bļauj un lamā- trīc, kad pazemo- trīc…. kad izsmej- trīc, kad noniecina- trīc… Viņi ir tālu no siltuma, ļoti tālu….
Nosalušais nekad nesmaidīs, nekad nerādīs laimīgu seju… Nosalušais vienmēr cieš no aukstuma. Un jo siltums tālāk, jo vairāk viņš salst…vairāk cieš… Un ciešot bļauj, lamā, pazemo, izsmej, noniecina…un attālinās no siltuma. Viņš ir daļa no visa, bet domā, ka nav. Viņš ir tāds pats, kā visi, bet domā, ka ir īpašāks, svarīgāks.
Tie cilvēki ieciklē uz sevi, tikai uz sevi un tāpēc attālinās no pārējiem.
Siltums nav tur, kur viens pats ES- siltums ir tur, kur ir vairāki, daudzi jo daudzi MĒS. Kad tādi daudzi sanāk kopā un piekļaujās viens otram- viņi izjūt viens otra siltumu. Viņi nenorobežojās, viņi ir kopā. Kopā esot vienmēr ir silti. Uzgriežot pārējiem muguru-auksti…
Bet neviens taču negrib salt…
Kas pados tiem nosalušajiem roku?
Kas……?
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
