Ļoti bieži mēs uztraucamies par to, ka apkārtējie nesaprot mūs un negrib pieņemt tās lietas un vērtības, kas mums svarīgas. Mēs dusmojamies uz viņiem.
Bieži vien sanāk tā, ka vēloties būt labam pret visiem, mēs pametam to, ko darām… lai izpatiktu, lai būtu tādi, kā citi un tādā veidā iegūtu sev apkārtējo cieņu un mīlestību.
“Kad Tu apzinies vērtību, tam, kas Tev IR un turpini darīt to, ko dari, un šajā laikā nezaudē līdzsvaru un nepārdzīvo par to, ka citi Tevi nesaprot – Tu saņem daudz lielāku mācību kā tie, kuri vienkārši nezin, kas ir Zelts.
Indiāņi nespēja saprast – kāpēc “bālģīmji” vāc šīs zelta smiltis. Viņi tās vienkārši izmeta, jo viņiem tās nevajadzēja. Kad Tu varēsi mierīgi noskatīties kā citi izmet Tavas zelta smiltis: “Nu, labi, izmeta, savākšu sev jaunas…” – šī attieksme dos Tev iespēju pāriet jau nākamajā līmenī.”
© Aleksandrs Paļijenko
Iztulkoja Ginta Filia Solis
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
