Tajā dienā, it kā speciāli, katrs students pasniedzējam uzdeva vienu un to pašu svarīgo jautājumu:
“Kas būs pēc nāves?”
Pasniedzējs visu laiku smaidīja un neko neatbildēja.
Vēlāk studenti viņam jautāja, kāpēc viņš visu laiku smaida un neatbild.
– Jūs esat ievērojuši, ka par aizkapa dzīvi interesējas tieši tie, kuri nezin, ko darīt ar šo?
Viņiem vajadzīga vēl viena dzīve, kas ilgtu mūžību, – atbildēja pasniedzējs.
– Un tomēr, vai ir dzīve pēc nāves? – neatlaidās viens no studentiem.
– Ziniet, kāds ir galvenais jautājums: VAI IR DZĪVE PIRMS NĀVES? – atbildēja pasniedzējs.
/iztulkoja Ginta Filia Solis/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
