Viena no postošākajām kaislībām, kas liedz dzīvē sasniegt panākumus un kļūt laimīgam, ir skaudība. Ir dzirdēts, ka latvieši esot skaudīga tauta un ļoti daudzi cilvēki paniski baidās no noskaušanas. Kā tad īsti ir? Kas patiesībā ir upuris – cilvēks, kuru apskauž, skauģis, vai abi divi?!

Interneta laikmetā ir izplatīta tendence dalīties it visā sociālajos tīklos. Daudzi to dēvē par totālu stulbumu, neprātu, vai slimīgu tieksmi izrādīties. Es domāju, ka tā ir vienkārši pāreja uz citādu sabiedrību – daudz atklātāku un dāsnāku. Katrā ziņā, cilvēku, kurš sociālajos tīklos izlicis publiskais apskatei visu savu dzīvi, tai skaitā – kailfoto, nav iespējams šantažēt. Tai pat laikā ir daudz cilvēku, kurus šis laikmets biedē tik ļoti, ka viņi par sevi slēpj it visu, tai pat laikā kāri mēģinot izdibināt citu noslēpumus. Divas galējības.

Kā tad īsti ir ar internetā izliktām bildēm un noskaušanu?! Cilvēki, kas tic smalkajām pasaulēm un enerģijām, noteikti zina, ka katra bilde satur sevī informāciju un enerģētiku. Tāpēc, starp foto, kurā cilvēks lielās un foto, kurā cilvēks dalās priekā, ir milzu atšķirība. Pieņemsim, 2 pāri devās ceļojumā uz eksotiskām zemēm un pārbraukuši mājās, publicēja foto internetā. 1. pāris vēlējās dalīties savā priekā un iespaidos ar citiem cilvēkiem, parādīt pozitīvu piemēru, iedvesmot. Otrais pāris vēlējās padižoties – skat, cik mēs kruti un laimīgi, mēs to varam atļauties, mums viss super! Kaut abi pāri bija vienā zemē un bildes gandrīz identiskas, tos enerģētika atšķiras. Un te, protams, darbosies pievilkšanās likums, – 1. pāra bildes internetā uzies cilvēki, kas tiešām par tām priecāsies un notiks enerģētiska mijiedarbība pozitīvā nozīmē. Otrā pāra bildes noteikti piesaistīs skaudīgus neveiksminiekus, kuri sajutīsies vēl nožēlojamāk un raidīs attēliem naidu, agresīvus komentārus, izsaucot noskaudumu. Bet, vai reāli ir ko apskaust?! Cilvēki, kuri vēlas izrādīties un demonstrēt savu laimi, panākumus, nemaz tik laimīgi nav, aiz tā slēpjas dziļas problēmas un skauģis noskaudīs tieši šīs neredzamās likstas, piesaistot tās sev. Skauģim radīsies jaunas problēmas, pārim, kas lielījās, nesaskaņas un sabrukums, kas patiesībā būs tikai uz labu.

Kad mani cilvēki visvairāk ir apskauduši? Tad, kad man dzīvē klājās visļaunāk! Pati biju pārsteigta uzzinot, kā mani apskauda, kad mana dzīve bija tumšāka par melnu nakti… Taču, kad esmu bijusi patiesi laimīga, man uz ielas ir gājuši klāt un izteikuši līdzjūtību, – ak, nabadzīte, cik tev grūta dzīve… Smieklīgi, bet tas tā tiešām bija! Tāpēc es uzskatu, ka cilvēki skauž otra nelaimi, nevis laimi. Pieņemsim pilsētiņā viena no otras netālu stāv 2 mājas. Viena necila, kurā dzīvo vīrs, sieva un pulciņš bērnu, viņi strādā parastu darbu, brauc ar tramvaju. Blakus stāv šika māja, kurā dzīvo biznesmenis ar sievu, blakus mājai 2 skaistas mašīnas. Loģiski, ka cilvēki no malas apskaudīs biznesmeņa ģimeni un spriedīs, ka viņa kaimiņiem ir nožēlojama dzīve. Taču, kā ir patiesībā? Patiesība var būt pavisam citādāka, to neviens nezin un neredz. Daudzbērnu ģimene dzīvo saticībā un mīlestībā, viņiem visa pietiek. Taču biznesmenim ir milzu kredīti, nesaskaņas ar sievu, problēmas ar veselību. Pieņemsim. Taču viss var būt arī otrādi. Nabadzīgais kaimiņš var publiski atstāt laimīga cilvēka iespaidu, bet tai pat laikā bagātais kaimiņš regulāri rīkot publiskus tračus ar sievu un dzērumā dauzīt savas mašīnas. Tad, protams, neviens neapskaudīs biznesmeni, pat nepieminēs viņa spožos sasniegumus, bet tīksmināsies un vaimanās, cik nožēlojama ir viņa dzīve, tai pat laikā apskaužot trūcīgā kaimiņa idilli, aiz kuras klusā, skaistā miera slēpjas slepeni skandāli un vardarbība. Ar to vēlos teikt, ka apskausta tiek nevis reāla laime, bet tukša ilūzija par laimi.

Ja cilvēki saprastu, kas ir skaudība un, kā tā darbojas, neviens nekad vairs neskaustu.

Skaudība uzliek psiholoģiskus blokus pašam skauģim un piesaista visas tās neredzamās nelaimes, kuras cilvēks ir noskaudīs redzot ilūziju par laimi. Daudzi vecāki sagandē dzīvi saviem bērniem, apskaužot citu bērnu panākumus. Tā ir izplatīta un traģiska tendence. „Ak, kāpēc mans dēls ir tāds stulbenis, skat, mans brāļa dēls strauji kāpj pa karjeras kāpnēm, bet manējais tikai dzerstās apkārt!” Bieži vien skan tamlīdzīgas frāzes. Bērnus nereti vecāki salīdzina ar citiem bērniem, – „Kāpēc tu nevari dziedāt cik skaisti, kā tava klasesbiedrene Anniņa?” – vecāki mēdz bērniem pārmest, salīdzinot ar citiem. Salīdzināšana ir skaudības māte. Salīdzinot sevi, vai savus tuvākos ar citiem, mēs nodarām lielu ļaunumu. Nereti tieši paši vecāki bērnus padara par neveiksminiekiem un skauģiem, nemitīgi salīdzinot, pārmetot, kultivējot viņos skaudību. Bet pēc tam šie vecāki brīnās, a kāpēc viņu bērniem dzīvē tā neiet?!

Nav baltās un melnās skaudības. Nav! Ir tikai zaļa skaudība. Tā dēvētā baltā skaudība ir skaudības, kas slēpjas zemapziņā, apzināšanās. Tas ir labi, ja cilvēks to apzinās un atzīst, tātad var ar to strādāt, lai to iznīcinātu un vairs nebūtu nekādas skaudības – ne baltas, ne melnas. Daudz ļaunāk ir, ja cilvēks pats neapzinās, ka skauž, jo šie procesi ir dziļi zemapziņā. Ja kādā no dzīves jomām, kurā ļoti gribas gūt panākumus, neiet, pie vainas var būt skaudība. Vajag izanalizēt savas izjūtas. Piemēram, tev ļoti gribas ceļot, taču nesanāk – nav līdzekļu, laika, ceļojumi vienmēr nojūk, tiek atcelti. Tajā pat laikā kāds no taviem draugiem regulāri bauda ceļojumus. Vajag analizēt savas sajūtas, kad draugs dalās savā priekā par kārtējo sapņu ceļojumu! Ko tu jūti? Vai patiesi priecājies par viņa piedzīvojumiem, vai tomēr spēj izmocīt sejā mākslīgu smaidu un nomurmināt: „Forši!” Varbūt tu spēji pats atzīt – „Es tevi apskaužu!” Tas jau ir labi, jo tas nozīmē, ka tu apzinies savu problēmu. Daudz sliktāk ir, kad tu domā, ka nemaz neskaud, bet priecāties par draugu nespēj, iekšā kaut kas spiež, tu sāc salīdzināt savu pelēko dzīvi ar drauga dzīvi un sev jautā, – kāpēc man nav tā?! Tā jau ir skaudība!

Galvenais solis uz panākumiem ir pārstāt apskaust, salīdzināt sevi ar citiem un iemācīties priecāties par citu cilvēku laimi. Piemēram, tu daudzus gadus krāj naudu mašīnai, taču tavs kaimiņš ņem un nopērk sev tavu sapņu mašīnu. Pamēģini no visas sirds priecāties par viņu, it kā tas būtu noticis ar tevi pašu! Ja tas patiešām izdosies, tad drīz arī tu tiksi pie sava sapņu auto – iespējams, ka tas pats kaimiņš palīdzēs tev pie tās ātrāk tikt!

Daudzi cilvēki nereti gaužās par to, ka citi īsteno viņu sapņus, kamēr viņi paši kuļas pa apburtu neveiksmju loku. Tā turpināsies, kamēr neiemācīsies priecāties par citiem. Vajag ļauties iedvesmai! Ja tas izdevās viņam – tātad tas izdosies arī man! Un kāpēc gan nē?! Pirms kādu apskaust, izdari tikpat daudz mērķa sasniegšanai, cik viņš. Bet, protams, apskausti parasti tiek tie, kuriem it kā viss tiek na haļavu – bagātu vecāku atvases, sliņķi, kuri neko nedarot nopelna miljonus utt. Tādos gadījumos cilvēki parasti saka – ko nu mēs varam sacensties ar tādiem, viņiem viss bez pūlēm tiek! Te nu jājautā – vai tad šie cilvēki, kurus apskaužam, mums kaut ko prasa? Vai mums ar viņiem kaut kas jādala? Reizēm jā. Piemēram, kandidējāt uz vienu amatu, bet darbu dabūja kāds cits, kuram jau tāpat dzīvē veicas visās jomās, bet tev neiet nekur. Tātad šis darbs nav priekš jums! Ja ne uzreiz, bet ar laiku tas vienmēr top skaidrs. Ja neiet nekur, tātad kaut ko darāt nepareizi, neejat pa īsto dzīves ceļu un tie cilvēki, kam veicas, pirmkārt jau nav vainīgi pie jūsu problēmām!

Ļoti bieži tiek skaustas Dieva dāvanas, ko ir saņēmis kāds cilvēks – skaists izskats, laba veselība, laimīga mīlestība, harizma, dotības, talanti… Šis jau ir īpaši smalks skaudības paveids. Kāpēc Dievs viņam deva, bet man – nē, vai tāpēc, ka viņu mīl vairāk, vai tāpēc, ka viņš ir labāks?! Domāju, ka ar to vairāk, vai mazāk saskaras katrs cilvēks. Ir lietas, kuras saviem spēkiem nav sasniedzamas. Ko tad?! Mēs cilvēki esam savā būtībā kā mazi bērni. Piemēram, pārnācis no skolas mazais Jānītis tētim saka: „Manam draugam Jurim ir jauna planšete, es arī tādu gribu, nopērc, lūdzu!” Bet tētis pasaka: „Nē, dēls, es krāju naudu klavierēm, jo tev ir mūziķa talants.” „A nafig man klavieres?! Es gribu planšeti!” Un Jānītis, protams, sāk dusmoties un domā, ka Juri viņa tētis mīl vairāk, jo viņam nopirka planšeti. Tieši tāpat ir ar Dievu – Viņš ir tālredzīgāks par mums, tāpēc mums dod tieši to, ko mums tagad vajag, lai mēs attīstītos, lai sasniegtu savus patiesos mērķus. Tas, kas labi der vienam, neder citam.

Skaudība ir pasīvs dvēseles stāvoklis, kas var radīt atkarību. Cilvēks pārstāj tiekties un augt, veltot savu uzmanību citu veiksmei. Diemžēl esmu ievērojusi, ka ir daudz tādu cilvēku, kuri priecājas par cita nelaimi un nespēj ciest otra laimi. Sen esmu sapratusi to, ka cilvēku atmiņa un apziņa daudz labāk glabā slikto, nekā labo. Piemēram, ja es saņemšu kaut kad Nobela prēmiju, to maz kurš vispār apspriedīs, vēl mazāk kāds priecāsies līdzi. Toties manas kļūdas un neveiksmes tiks apspriestas vienmēr un tām nekad nebeigsies derīguma termiņš. Kad es svinēšu Nobela prēmijas saņemšanu, kāds noteikti manā medus mucā iepilinās pilienu darvas, atgādinot, – ēeē atceries, ar kādiem bomžiem tu tusēji pirms 50 gadiem, ēeē visi to atceras! Un šo nerakstīto pasaules likumu mainīt laikam jau nevar.

Kāpēc cilvēki tā mīl citu neveiksmes, ciešanas, asaras? Ne velti TV tautu baro ar negatīvu programmu, jo labi zina – tai būs augsti reitingi. Nez kāpēc maz pa TV runā par labo, par sasniegumiem, skaisto. Tas tāpēc, ka skaudīgais ego barojas no negatīva, katra tāda TV programma ir kā dienišķā maize – o, kādam klājas vēl sliktāk, kāds ir nelaimīgāks par mani. Kāpēc gan tā notiek?! Gudri cilvēki saka, tas esot tāpēc, ka cilvēks pats – apzināti, vai neapzināti ir izčakarējis savu dzīvi, tāpēc spēj tīksmināties tikai par citu nelaimēm, nevis priekiem.

Kā tad izskatās skauģis?! Jūs kļūdāties domājot, ka tas noteikti ir noplucis neveiksminieks, kam nekas nepieder. Skauģi bieži vien ir ārēji veiksmīgi ļaudis, kuri tik ļoti baidās no neveiksminieka statusa, ka dara visu iespējamo, lai atstātu par sevi spožu iespaidu. Aiz tā slēpjas dziļas problēmas un nelaimīga personīgā dzīve. Spilgta skauģu kategorija ir arī tie cilvēki, kuri demonstrē, cik nožēlojama ir viņu dzīve, – pilnībā nolaidušies nevīžības atvaros un uzskata, ka viņiem nekas nav sasniedzams, jo visi pārējie ir veiksmīgi maitas gabali. Ir arī klusie skauģi – nemanāmi, laipni, mīļi, it kā priecājas jums līdzi, bet… kad dalies ar viņiem priekā, viņi maina tēmu uz kaut ko skarbāku, vai vēl labāk – runā par sevi. Skaudību rada ego, aizgrābtība ar sevi pašu, nespēja sevi novērtēt – ne kritiski, ne arī pozitīvi.

Skaudība visvairāk sagandē dzīvi pašam skauģim, nevis tam, kuru viņš apskauž. Protams, tādi cilvēki var sagādāt nepatikšanas, izjaukt plānus, sagandēt prieku, mēģināt jūs apbremzēt, bet būtībā ne kā nevar ietekmēt tavu dzīvi, ja vien viņiem šo prieku neļausi. Patiesi laimīgs cilvēks bieži vien ir nemanāms un noteikti – imūns pret jeb kādu noskaudumu. Tāpēc noskaust var tikai nelaimīgu cilvēku, neapzināti paņemot malku no viņa rūgtā kausa. Tieši tāpēc skaudīgiem cilvēkiem dzīvē neveicas aizvien vairāk. Ja cilvēka dienišķā maize ir negatīvs, tad ko gan var gaidīt no dzīves labu?! It neko!

Protams, ir ļoti, ļoti svarīgi pašam sev atzīties – jā, es tomēr apskaužu, un darīt visu iespējamo, lai šo postošo kaislību sevī likvidētu.

Vajag apzināties citus cilvēkus kā radiniekus, jo visi taču esam no vieniem māliem mīcīti! Ir ļoti svarīgi iemācīties priecāties par cita cilvēka laimi, sasniegumiem, panākumiem, jo no tā taču pasaule top labāka! Laime ir lipīga, atceraties to, tāpat kā nelaime! Ja priecājaties par cita kļūmi, tad noteikti tā agri vai vēlu piemeklēs jūs pašus. Taču, ja spējat patiesi priecāties par otra laimi, – arī jūs kļūsiet laimīgi! Patiešām. Ja dien dienā priecāsieties par to, ka jūsu kaimiņam, kolēģim, cilvēkam no TV ekrāna ir noticis kaut kas labs – jūs ievērosiet, ka katru dienu ir par ko priecāties, jo labas lietas notiek katru dienu, pat, ja ne ar jums! Tik pat svarīgi ir ik dienas vēlēt citiem cilvēkiem labu, ja ne vārdos, tad vismaz domās. Jo no tā, cik laimīgi ir cilvēki ap mums, atkarīga ir arī mūsu pašu laime.

Izvēle ir katra paša ziņā – skaust un īgņoties par savām neveiksmēm, vai tomēr priecāties par citu panākumiem un gūt pašam savējos.

/Līga Slišāne/