Iedomājies, tavas emocijas kā bieza migla, bet skaidrais prāts ir vienmēr pieejams. Migla tikai samazina redzējumu. Skaidrs prāts ir mierīgas dabas- ass, viegls. Emocijas nav tā dabā. Tās tikai dažādu apstākļu dēļ uzliesmo un norimst, uzliesmo un norimst. Viņas nav pastāvīgas, nav noturīgas. Tās balstās uz dažnedažādām koncepcijām. Koncepcijas balstās uz domām. Cilvēki ļoti alkst skaidrā prāta, bet viņi domā- ja apstākļi pamainīsies, ja saņemšu to ko vēlos, tad šī te skaidrība parādīsies, bet patiesībā tas tikai noklusinās šo te miglu. Tu bļauj un lai tevi apklusinātu vajag iedod knupīti kā bērnam…uz brīdi ir miers. Bet ne uz visu laiku. Taču gribās, lai ir uz visu laiku- jo ilgāks miers un klusums bez bļaušanas, jo labāk. Knupītis problēmu neatrisina, tas tikai uz brīdi ļauj emocijas noslāpēt… Un mēs esam savu emociju vergi- ideāli būtu, ja mēs būtu pozitīvo emociju vergi…Vergi? Vai tad to varētu saukt par verdzību? Jo vairāk pozitīvo emociju, jo labāk! Bet kā ar negatīvajām? Ideālā gadījumā būtu labi, ja to nebūtu vispār. Iedomājies- mūžīgais prieks, mūžīgā bauda, mūžīgais apmierinājums.

Kāds varētu teikt, ja nebūtu negatīvo emociju nevarētu izjust pozitīvās…Bet vai tad, ja nebūtu miglas nevarētu saskatīt skaidru dienu? Ja nebūtu miglas, vai skaidrais prāts zaudētu savu nozīmi? Patiesībā jau negatīvās emocijas ir ne tikai nevēlamas, bet arī nevajadzīgas. Bēdas nav atkarīgas no prieka, jo bēdas un prieks ir pretstati nevis savstarpēji saistītas un atkarīgas emocijas. Prieks var bez bēdām pastāvēt tāpat kā bēdas bez prieka. Dusmas eot ļoti vajadzīgas, dusmoties pat esot nepieciešams. Kāpēc? Ja dusmas paņem lielāko daļu skaidrā saprāta, zūd kontrole un nekādas iespējas sakarīgi domāt, pie tam emocijas ir tik dedzinošas un tad vēl objekts uz kuru dusmas tiek raidītas izliekas absolūti kropīgs, pretīgs… Bet tā pa īstam jau dusmas neprotam kontrolēt- vai nu apspiest jeb turēt sevī, jeb maukt uz āru. Atlaist dusmas bez turēšanas un maukšanas neprotam, jo neapzinamies to kaitīgumu, tāpēc neatlaižam. Nav līdzīga reakcija pret dusmām, kā teiksim pret klēpī nonākušu uguns bumbu…Ja uguns bumba nonāk mūsu klēpī, reakcija ir automātiska, atbrīvošanās no tās. Cik jauki būtu izstrādāt tādu atbrīvošanās reakciju pret visām negatīvajām emocijām.

Rūpes par skaidro saprātu, lai varētu to saglabāt pēc iespējas ilgāk, vai tas nav labs mērķis? Līdzīgi kā dārzā ravēt nezāles, lai izaugtu biete, kartupelis un burkāns-lai būtu laba raža, nevis nezāles. Tāpat, lai saglabātu pozitīvu skatu uz dzīvi ir jāravē prāts no negatīvajām emocijām, lai saglabātu skaidru, asu, vieglu, mierīgu prāta stāvokli. Viegli ir pazaudēties sajūtās un emocijās, tāpēc arī grūti atšķirt kas ir vajadzīgs un kas nav. Emocijas prātu nēsā uz priekšu un, atpakaļ. Līdz ko prāts ir satraukts, tas nozīmē, ka to nomāc negatīva, tātad nevēlama emocija. Satrauktais un nemierīgais prāts vienmēr signalizē, ka kaut kas nav labi, kaut kas ir ne tā. Iemet ūdenī akmeni. Pirms tam tas bija mierīgs un minimālas vai nekādas svārstības tajā…bet tagad akmens ir kā negaidīti jauni apstākļi un paskat kas notiek- sākās svārstības un nemiers. Ar savām domām mēs reaģējam uz notiekošo ļoti zibenīgi un nemanāmi, jo ir izstrādājies tāds ieradums. Un katrs reaģē savādāk, katram ir sava buķete ar reakcijām uz kaut ko konkrētu. Tāpēc nevar teikt, ka tas objekts ir pie vainas uz kuru reaģējam tā un ne savādāk. Jo, ja objekts būtu pie vainas, tad visi reaģētu absolūti vienādi. Bet dažādi reaģē, kas norāda, ka objektam, kas nāk no ārpasaules nav īpašas nozīmes. Nozīmi uzražo tas, kas notiek prātā…automātiski sapakota reakcija-hop un ir, hop un iznirst. Tu man ieknieb es saku: “Au!” Tu ieknieb kādam citam, viņš pat to var nesajust. Tu mani nosauc par “idiotu” mans prāts reaģē, uzšļakstās aizvainojums, dusmas..Citu nosauc- varbūt neuzšļakstās nekas, jo cilvēks to gluži vienkārši nebija uztvēris nopietni, nebija ņēmis pie sirds. Tas nozīmē, ka reakciju uz notikumiem ir iespējams pamainīt. Pamainīt nevarētu, ja pilnīgi visi reaģētu vienādi un bez izmaiņām. Ja to ir iespējams pamainīt, tad taču nav nekādas nolemtības- neesam mēs roboti. Iedomājies, ja varētu uz nepatīkamām dzīves situācijām reaģēt ar baudu! “Mazohisms!”, tu saki. Bet patiešām, uz brīdi padomājot vai tas nebūtu jēdzīgāk, nekā izjust visu to vājprātā dzenošo emociju spektru? Vai nebūtu kolosāli baudīt nepatīkamus dzīves posmus kā karstā vasarā remdējot slāpes ar “Coca Cola”, lai gan patiesībā tā nekādas slāpes neremdē, bet mēs noticam, jo reklāmā tā saka. Iedomājies, cik viegli būtu dzīvot?! Faktiski pārprogrammējot prātu, lai tas uz grūtībām, nebūšanām, zaudējumiem reaģētu ideālā gadījumā mierīgi, bez stresa, satraukuma. Kaut vai cik viegla paliktu dzīve, ja iemācītos uz šķiršanos reaģēt bez skumjām, aizvainojuma, dusmām. Vienkārši pateikt “atā” un “lai tev laimīga turpmākā dzīve!”  Un tādos sīkumos kā garām braucošā mašīna nošļaksta manas glaunās bikses- nevis ar kulaku skriet tai pakaļ un bļaut “ Tu pi…. stāvi, lai varu tev iedot pa muti!” bet nodomāt pie sevis: “Nu nekas, kas tur sevišķs, cilvēks braucot nepamanīja, nošļakstīja, kuram negadās.” Vai ideālā gadījumā vienkārši pasmaidīt un nesajust to kā problēmu sevī. Bet ir milzīgs pieradums automātiski reaģēt un šķiet šis pieradums ir neatšķetināms. Jo galu galā, man taču tā ir jāreaģē…! Bet kurš ir teicis, ka tev jāreaģē tieši tā un ne savādāk? No kurienes tā reakcija nāk? Vai tā nav tik ļoti automātiska un iestrādāta, ka nevar atšķirt kas ir kas un kapēc?

Nāk prātā aina no Bībeles ar Jēzu Kristu, kuram sit un viņš pagriež otru vaigu. No malas šķiet ļoti muļķīgi, bet ja tā nopietni padomā… viņš neizjūt aizvainojumu, dusmas, tās pilnībā nomainījis uz citām emocijām- uzternnējis sevi reaģēt tā, lai nenodarītu pāri ne sev, ne citiem. Droši vien papriekšu ir jāsaprot, cik ļoti patiesībā negatīvās emocijas un prāta stāvokļi nodara pāri pašam. Ja to tā varētu saskatīt ikdienā, tad rastos arī tāda brīva telpa, kurā varētu ‘’nostāties’’ un pavērot to, kas patiesībā notiek manā prātā. Kas tur dejo, kas tur ir priekšnieks. Brīvā, neitrālā telpa, kur es neapzīmēju sevi kā labu vai sliktu, kur es esmu netrāls un novēroju domas kā sēdētu pie jūras un vērotu viļņus.

Zini, viens ļoti gudrs cilvēks piedāvāja iztēloties šādu ainu: “Iedomājies- tev galvā ir krēsls, kurā tu vari iesēdināt vai nu pozitīvu vai negatīvu emociju, jo abas reizē tu nevari iesēdināt. (Nav iespējams vienlaicīgi izjust pozitīvo/negatīvo) Tad ko tu tajā krēslā sēdināsi- pozitīvo vai negatīvo? Bet, lai sāktu kaut ko sēdināt, papriekšu ir precīzi jāatšķir kas ir kas un kura tev ir izdevīgāka.” Domāju, ka atbilde visiem ir skaidra- sēdinātu pozitīvo, jo negatīvā nav patīkama, tātad nevēlama. Tālākais jautājums- kādā veidā es varu izsēdināt negatīvo, kura tur šobrīd šķiet ir ieperinājusies uz palikšanu un iesēdināt poozitīvo? Laikam būs nepieciešama kāda konkrēta metode, kas ideālā gadījumā ļauj negatīvo pavisam izdzēst, lai tā pozitīvā tur tajā krēslā sēž uz palikšanu.

Un vēl viens jautājums- kurš ir atbildīgs par: “tas ir normāls” un “tas ir nenormāls”, “man patīk” un “man nepatīk” , “tas labs” “tas slikts” vai tikai tas nenāk no kaut kāda globāli uzveidota mana personnīgā pasaules skatījuma. Un no tiem sīkajiem klucīšiem- ‘’patīk”, “nepatīk” “normāls”, “nenormāls” uzceļās namiņš, kādā es saskatu un interpretēju šo te pasauli. Mans pasaules skatījums- lielākoties balstīts uz emocijām un sajūtām…tikai jautājums, cik viņas ir atbilstošas realitātei? Jo, ja tā padomā, varbūt ka emocijas ir tikai reakcijas uz kaut ko dziļāku un līdz galam neizpētu, tāpēc nesaprotu. Un varbūt tāpēc mans pasaules skatījums, kas balstās uz šīm te mainīgajām emocionālajām reakcijām ir kļūdains? Jo kļūdaināks tas, jo vairāk es ciešu… Kapēc ciešu? Tāpēc, ka esmu tālu no patiesības. Jo, ja es zinātu kā izdarīt pareizi, tad tā arī darītu un vairs nebūtu kļūdas. Kļūdas rodas no nezināšanas. Un es mūždien jūtos vainīgs par to, ka nezinu…cik muļķīga reakcija tā vietā, lai mēģinātu uzzināt.