Zini, es tev novēlu LABU DRAUGU!
Daudz nemaz nevajag, ne jau daudzumā ir vērtība.
Cilvēki taču nāk un iet, nāk un iet- cits paliek drusku ilgāk, cits ātrāk aiziet.
Bet tas LABAIS DRAUGS nekur neies.
Sirdsdraugs…
Kad kāds aizvainojis, viņš vienmēr sajutīs un atradīs pareizos vārdus,
Viņš iestāsies par tevi pat tad, ja visa pasaule būs pret.
Viņš neies prom, ja redzēs, ka tev slikti, pat ja dzīsi- neies…
Es novēlu tev LABU DRAUGU
No visas sirds novēlu.
Viņa seja varbūt būs parasta, viņa dzīve vienkārša,
Bet viņš tevi dzirdēs bez vārdiem.
Zini, kā tas ir- dzirdēt bez vārdiem?
Viņš parādīsies nevis tad, kad no tevis kaut kas vajadzīgs,
Bet tad, kad tev būs vajadzība.
Viņš parādīsies pareizajos brīžos un ne vienmēr tajos jautrākajos…
Parādīsies un neatstās…
Kad pasaule tev šķitīs drūma un nomākta,
Viņš mācīs saskatīt tās labās un skaistās puses,
Uzmundrinās, sapurinās, iedrošinās…
Un neko neprasīs pretī,
Negribēs sajusties svarīgs…
Retums, liels retums ir LABS DRAUGS…
Ja tev ir- sargi to,
Ja nav- tad novēlu…
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
