Jūs zināt to sajūtu – “kā pirmo reizi”? Jā, tas vārds KĀ… Jo savu sievieti es zinu jau vairāk nekā daudzus gadus. Sieviete kā sieviete, nekā īpaši neatšķiras no pārējām, tik vien kā mana. Tik ļoti pierasta, tik ļoti ikdienišķa. Nē, es nesaku, ka garlaicīga vai apnicīga. Vienkārši pierasta, līdz ar to kļuvusi parasta.

Sieviete ir tā, kas rada mājības sajūtu. Man tā saistās ar ikdienas smaržu – tikko mazgātas veļas aromāts, kas jaucas ar gardu pusdienu smaržu, svaigais gaiss no atvērtā loga, un tik pat patīks aromāts no viņas smaržu pudelītes, kas atvērta stāv uz spoguļgaldiņa… Nebiju to iepriekš tā sajutis līdz tai vienai dienai, kad itkā ikdienišķi, bet tomēr kaut kā neparasti viņa man pagāja garām.

Bija brīvdiena. Parasta, kārtējā brīvdiena, kas todien man izvērtās par svētkiem. Kalendārā jau ir atzīmēta Vispasaules Sieviešu diena – 8. marts, bet man pietika ar vienu sievieti – manējo. Man tā bija Manas Sievietes diena. Es sēdēju uz dīvāna, fonā skanēja televizors, mēs ar meitām kārtojām puzli uz galdiņa, ko mana mīļā sieviņa bija kārtīgi nopucējusi. Viņa virtuvē mums gatavoja pusdienas. Todien man tās šķita gardākās, ko esmu baudījis. Varbūt tāpēc, ka todien iedomājos, ka tās ir ar Manas Sievietes sirdi un rokām gatavotas. Jā, tās maigās rokas, kas ik rītu un vakaru noglāsta manu bērnu galviņas. Tie garie tievie pirksti… Parādījās atmiņu aina, kā es saņēmu viņas trauso roku un uzvilku pirkstā gredzenu. Todien par maltīti es pateicos viņai, noskūstot Savas Sievietes roku.

Viņa samulsa. Viņa nedaudz nosarka un pasmējās.

Jā, viņas maigie smiekli – tik dzidri, tik nepiespiesti, tik patīkami, tik ļoti patīkami… Atkal atmiņā atausa, cik patiesi viņa smējās par maniem jokiem, kad sēdējām draugu lokā kādā krodziņā. Kurā brīdī gan es būtu palaidis šo burvību garām? Kurā brīdī man šī čivināšana sāka šķist pašasprotama?

Kā jau vienmēr, pēc pusdienām mums bija paredzēta pastaiga visiem kopā. Darbībās nekas neatšķīrās – mēs saģērbām mūsu meitenes, izslēdzām koridorā gaismu, aizslēdzām durvis un devāmies. Kā vienmēr… Bet sajūtas – es, ar siltāko neizpratni sirdī vēroju kā Mana Sieviete ar savām trauslajām rokām ģērbj manas princesītes. Klausījos cik maigi un rotaļīgi viņa atdild uz bērnišķīgiem jautājumiem. Rūpes, vislabākajā tā vārda nozīmē. Vismaigākā un jaukākā sajūta, ko vari izjust. Sievietes rūpes, mātišķās rūpes – kā viņa sakārtoja manu šalli- kā trešajam bērnam… Skatījos, kā viņa velk zābakus. Nekādi augstie papēži – visētrākie pastaigu zābaki. Viņa sakārtoja savas visparastākās džinsu bikses, uzvilka mēteli, aplika šalli, uzvilka cimdus savās trausaljās rokās… Visikdienišķākais pasksats, visparastākā sieviete. Bet todien es viņu uzlūkoju kā karalieni balles kleitā. Manu karalieni. Es iemīlējos viņā no jauna.

Viņa pasmaidīja. Ak, kungs, tas smaids. Tas siltais smaids. Tieši tas mani savaldzināja pirmajā dienā, kad viņu ieraudzīju. Arī šī bija pirmā diena, kad viņu ieraudzīju – no jauna. Mana Sieviete.

Tajā dienā es to vien gribēju, kā nēsāt viņu uz rokām. Tikai un vienīgi sajust viņas ķermeņa siltumu, viņas smaida burvību. Viņa, Mana Feja, mani apbūra. Tobrīd, pēc iespējas ātrāk gribējās pieskarties viņas piena – baltajai ādai…

Pēc pastaigas sieviņa atkal sāka šiverēt pa virtuvi. Arī priekšautā un astē saņemtiem matiem viņa izskatījās daiļāka pār visam modelēm žurnālos. Tobrīd es viņu dievināju. Sajutos kā stāvam pie altāra.

-”Es iziešu ārā uzpīpēt” teicu, skatīdamies viņas hipnotizējošajās zaļajās acīs. Viņa ciest nevar, kad es to daru. Bet šoreiz tas pat nebija man prātā. Man vienkārši vajadzēja tikt ārā, lai pateiktos savai dievietei, kaut ar mazāko ziediņu, ko nolikt pie viņas kājām. Viņa sarauca uzacis. Zinu, nejauki, bet es esmu sajūsmā par viņas sejas mīmiku, tā vienmēr ir tik dzīva. Mana Sieviete… Ir neiespējami nesastingt, vērojot, kā viņa ko aizrautīgi stāsta. Katrs sejas muskulīts ir iesaistīts, katrs žests, katra skaņa, kas nāk pār viņas lūpām…

Viņas sārtās lūpas. Kā viņa tās koda, kad ir satraukusies, sakniebj, kad ir neapmierināta. Vēl reizi sajust to pirmo skūspu… kā pirmo skūpstu…Burvība. “Vismaz nopērc pa ceļam krējumu pankūkām.” viņa ar nopūtu noteica. Viņas elpa. Tik ļoti atkal sagribējās to just sev pie kalka. Mana Sieviete.

Bija sajūta, ka es lidoju uz ziedu bodi… Nopirku skaistākos ziedus, bet pat tie nespēja pārspēt Manas Sievietes skaistumi. Domas ceļoja no viņas pirkstgaliem līdz matu galiņiem. Dvēselīte, Manas Sievietes dvēselīte – parasts skaistums – ideāls! Bija grūti valdīt smaidu, patieso smaidu, kad pēkšņī esi kļuvs bagāts, jo tev pieder tāds vienīgais dārgums šajā pasaulē. Tev, tikai tev un nevienam citam.

Es burtiski kā uz spārniem ieldoju virtuvē, es laikam pat ārdurvis lāgā neaiztaisīju, kur nu vēl atcerējos, ka jānopērk krējums, cik ļoti es gaidīju to bīdi, kad viņas acis iemirdzēsies.

Viņas acis. Kā divi smaragdiņi. Cik koķeti tās samiedzas, cik plašas tās var būt izbrīnu mirkļos, izbīļu mirkļos, cik valgas tās var būt brīžos, kad viņa valda asaras, brīžos, kad viņai sāp…

Es nespēju apstādināt savus spārnus, tāpēc aicināju viņu lidot kopā ar mani. Nezinu, vai viņa piekrita, vai nē, bet mēs griezāmies, šķiet, mūžību. Bet arī mūžība ir pārāk īss laiks, lai izbaudītu to maģisko mirkli, ko sniedza Manas Sievietes ķermeņa siltums. Ar nepacietību es gaidīju to brīdi, kad viņas maigās, trauslās rokas noglāstīs bērnu galviņas un burvīgā balss novelēs sātīgu miedziņu. Un tad viņa būs tikai Mana Sieviete. “Gaidi mani…” viņa nočukstēja.

Viņas balss. Šķiet, ka es tajā varētu klausīties stundām ilgi. Tik nosverta, bet tajā pašā laikā rotaļīga. Es atceros tos mirkļus, kad viņa satraukti kliedz – Aizvāc to zirnekli, fuj, fuj, aizvāc to pretekli… Viņa pakāpjas uz ka augstāka un drošā attālumā no “monstra”, un tipina ar kājām un plivina rokas. Man smieklīgi iedomājoties, ko viņa dara, kad satiekas ar to “monstru”, kad mājās ir viena… Mana trauslā Sieviete. Tevi tik sargāt un lolot.

Tieši tāpēc es tonakt izbaudīju katru viņas pieskārienu, katru skūpstu, katru viņas elpas vilcienu, sajutu viņas ķermeni pavisam tuvu manam. Sajutu to siltumu, ko viņa man sniedz. To maigo siltumu, tās rūpes, par mani, par maniem bērniem. Manu bērnu māte. Mana Sieviete. Tonakt es biju viņas sargs. Kā mūsu piemajā naktī… Viņa bija tik tramīga, atceros, ka viņa neskaitāmas reizes man pārjautāju – Tev ir prezervatīvs? Tu uzvilki prezervatīvu? Mamma mani nositīs, ja palikšu stāvoklī… Tu tiešām to uzvilki?

Tik pieaugušas meitenes prāts pēkšņi kļuva tik bērnišķīgs, tik uzmanīgs, tik nesamaitāts. Kuru katru tas varētu aizbiedēt, bet ne mani. Man tas viņas vērtību pacēla vēl augstāk. Tonakt es biju viņas sargs, lai nekas ar viņu nenotiktu. Tikai es. Kā pirmajā reizē. Mans kaķēns- kā viņa man pieglaudās, mana tīģeriene – cik burvīga viņa bija tonakt… Mana sieviete…

Kad migām ciet, klusībā domāju, cik ideāli būtu apstādināt laiku. Iepauzēt tieši uz šo brīdi, šo ideālo momentu….

No rīta ilgi nekāpu ārā no gultas, vērojot kā viņa kārtojas jaunai dienai – kā viņa pārsedz ar halātu savu perfekto augumu – divu bernu māte, manu bērnu māte, bet man viņas augums arvien bija perfekts. Kā viņa ķemmē savus matus – ak, kungs, šķiet to es varētu vērot mūžīgi.

Tajā rīta viņa uzvilka kleitu un ielika auskarus. Mēs visu dienu pavadījām mājās. Tikai mēs četri – Es un Manas Sievietes…

Kopš tā dienas, es arvien uz savu sievu raugos kā uz karalieni. Un tieši tāpēc man ir arvien lielāka vēlme mūsu mājas padarīt par pili, lai arī manas mazās sievietes jūt, kādai jābūt sievietei, un kas ir vīrieša rūpes. Es zinu, es izklausos sapņaini, bet ptiesībā, tā arī ir. Sievietes ir mūsu sapnis. Vienalga – Brīva vai aizņemta, biznesa lēdija vai mājsaimniece, svārkos vai biksēs, pilsētniece, vai lauciniece… Viņa sevī glabā ko noslēpumainu, ko neiedomājamu, ko nesavienojamu – spēku un trauslums… Viņas spēj mūs sasaldēt, spēj mūs apburt ar vienu mājienu – Sievietes smarža… Sievišķība.

/Vika Viktorija/