Ja tu dari un dari un vienu brīdi atduries pret- bet nevienam jau to nevajag. Atduries pret nenovērtējumu, pret vienaldzību…”Nu, ko tu tur peries, met mieru!” Vai arī: “Nu, kam tev to vajag, tāpat neviens nenovērtēs”

Darītais atdurās pret novērtējumu, ne savu, bet citu.

Bet ir cilvēki, kas saņem prieku nevis no apkārtējo novērtējuma, bet no paša darba. Viņi dara un sajūt baudījumu neatkarīgi no tā novērtēs kāds, sapratīs utt.. Viņi dara, jo tas viņiem patīk. Un tas spēks ir neizsmeļams, ja ģenerējas no paša nevis citu attieksmes. Tas ir liels spēks, kurš nav atkarīgs no ārējiem mainīgiem apstākļiem.

“Es daru, jo man patīk to darīt!” teica sētnieks, kas katru rītu agri ceļās un izdara vienu un to pašu- slauka…Bet, viņš negaida garāmgājēju vērtējumu vai uzslavu: “Super, cik tīri esi izslaucījis!” Lielākā daļa cilvēku paiet garām, pat nepamana, ka ietve ir brīva no sniega, nokaisīta, lai neslīdētu…vai ietve ir tīra no sakritušām lapām, no atkritumiem… Varētu padomāt- īpašs sētnieks, jo lielākā daļa taču to dara dēļ naudas vai ne?! Bet viņš- kaut kāds jocīgais, patīk tāds smags darbs kuru vēl faktiski neviens nenovērtē. Dien dienā monotonas kustības….dien dienā…

Es viņu vēroju, viņa starojošo seju…ar baudu viņš tīra… Tāda laimīga sejas izteiksme, un kustības ir brīvas…ja nomet nost visus apzīmējumus un koncepcijas un nezinātu ko viņš dara, izskatītos pēc kaut kādas dejas… Nekāda saspringuma, nekādas piepūles, ķermenis ir plastisks, viegls. Viņš ir brīvs, jā ārēji viņu saista pienākums un tīrīšanas misija, bet iekšēji viņš ir brīvs. Viņš ir atmetis visus noniecinošos stāstus- “Ai, kāds nenozīmīgs darbs! Nevienam to nevajag! Ak, es nabadziņš!.” Viņš viņos neklausās, savos personīgajos stāstos par to, kāda ir ‘’reālā’’ situācija. Un, ja neklausās, tad savu reālo situāciju viņš var izveidot tādu, kādu pats grib. Atrast prieku tajā, kas citiem šķiet nenozīmīgs. Un kāda gan viņam ir daļa gar citiem, gar kaut kādu kopējo viedokli… Nekāda… Katrs domā to, ko domā un pats ar savām domām dzīvo.

Laikam lielākā problēma ir tā, ka svešu uzskati, pie tam negatīvie tik ātri pielīp, ka momentāli tiem pieķeries un sāc domāt līdzīgi. It kā labprātīgi ielaid sevī, līdzīgi kā savā personīgajā dzīvoklī ielaist zagļus: “Jā, nāciet lūdzu iekšā, esit laipni gaidīti!” Un kad visa māja tiek iztīrīta, tad protams ir šoks: “Kā tad tā!” Negatīvās domas ir kā zagļi, kas ienāk manā mājā un visu iztīra atstājot ar nelaimīgumu. Bet tās domas es brīvi uzaicinu, ielaižu un viņas mani apzog dien dienā.

“Nu ko tu tur…met mieru!” Viens pasaka, otrs pasaka, simti, tūstoši… “Ai, jā, laikam būs jāmet miers!” Tā ir atkarība. Un vēl lielākā atkarība ir ticēt it kā pasaules viedoklim par to, kas tad man personīgi būtu labāk- darīt to, vai šito… Neviens nekad nezinās kā man labāk, izņemot mani pašu. Un sevī ieklausoties un mēģinot sadzirtēt noteikti varēs saprast- ko labāk… Paļaušanās uz citu viedokļiem un domām brīžiem ir tik nekontrolējama un pazūd ticība saviem spēkiem…Bet tieši tiem-saviem spēkiem ir jātic. Un tad es atceros sētnieku, kurš dara tāpēc, ka viņam patīk un nav svarīgi ko citi par to domā vai saka…Ja patīk pašam, tad nekādi ārpasaules viedokļi to nespēs nomākt…tu dari un viss…