Aizlaisties prom no rāmjiem, no koncepcijām…no dažādām versijām kādam man būt un kādam man jābūt…ko citi no manis gaida. Palikt vienam ar sevi, paiet malā.
Es sēžu pie upes un skatos kā saule tajā atspīd. Ūdens plūst un mutuļo un atspulgs nav skaidrs, tas visu laiku mainās. Un tā skatoties izgaiņājas satraucošās domas…neviena nav tikai es un upe…un bezgalīgs plašums un miers. Tāds miers kas neliek rakņāties pagātnē un pazust nākotnē. Saplūst ar upi…ar saules atspulgu un izgaist. Es esmu un tajā pat laikā neesmu, bet nevar sajust to trauslo robežu.
Un varbūt nemaz šajā pasaulē nav nekā tāda, kas satverts neizslīd. Ilūziju saule, kas atspīd upē…es skatos uz viņu kā uz brīnumu-žilbinoši skaistu un neparastu…bet viņas tur nemaz nav- upē…nekad nav bijusi. Tajā pašā laikā es redzu un man šķiet, ka viņa tur ir un peldās… Interesanti, vai tā ir ar visām parādībām, kas tikai šķiet reālas? Bet patiesībā ir tikai atspulgs, kā saule upē?
Tomēr tik mierīgi kļūst…domas aizplūst un paliek tāds patīkams starojošs iekšējs tukšums- nav kur steigties, nav par ko satraukties un nav ko zaudēt.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
