Satikt savējos… Tos, kuru priekšā nekas nav jātēlo. Tos, kuri neko lieku neprasot saprot uzreiz.

Nav tāluma, ir dziļš, dziļš tuvums. Kā vairākas sveces sadegtas kopā dod gaismu, tā arī viņi iepriecina, kad skumjas, uzmundrina, kad nolaižās rokas… silda un izgaismo- savējie….

Kad tavs prāts ir noskumis, viņi atnāk un arī dzīvotprieks atnāk. Kā spārni, bez kuriem nav iespējams pacelties debesīs. Tie ir viņi un katrs tos sauc savādāk- draugi, mīļie, labie…bet tā sajūta, tā stiprā, stiprā sajūta, it kā būtu pasargāts, drošībā. Tad nekur citur negribās, itin nekur. Un miers.

Brīžiem, kad nav spēka viņi nesaukti atnāk un pieceļ. It kā nesaukti parādās un dod tos spārnus… It kā juzdami tieši laikā.

Lai arī pasaule ir pilna ar tumšo, paskaties kā viņi tur tumsā spīd- un tev par prieku spīd! Tavu izmisumu, sāpes, skumjas un visu citu netīro viņi aizskalo. Un dod atkal to dzidro, to citu elpu. To īpašo dzīves mirdzumu, kuru tu esi uz brīdi aizmirsis saskatīt.

Tad parādās tā neaprakstāmā sajūta, it kā kāds tevi stipri jo stipri apķertu, it kā kāds tev uzliktu roku uz pleca vai arī vienkārši pateiktu: “Nu, nāc nu šurp pie manis…” “Es tevi ….nomierināšu, samīļošu, pačubināšu,….” To sauc par dalīšanos, to sauc par: “Man nav vienalga kas ar tevi!” To sauc par tuvību.

Un ja esi pilnīgi pilnīgi viens un jūties pamests, nevienam nevajadzīgs, tukšs un bezcerīgs- no sirds novēlu tev viņus atrast- SAVĒJOS….

Vai arī viņiem atrast Tevi!