“Kāds izrādijās labāks par tevi. Viņa aizgāja pie cita. Un tevi atstāja. Un tu to uztvēri kā zaudējumu, kā noniecinājumu. Smeldzīgas un nepanesamas sāpes. Mazvērtība. Pirms tam biji labais, tagad vairs neesi- cilvēkam, kurš tev bija un ir dārgs.

Un tu nezini kur likties. It kā svarīga daļa no tevis izrauta un esi palicis kā nomests zemē. Un vēl tās atmiņas…tās kopā būšanas atmiņas- tagad ar skumju un nolemtības piegaršu. Viss iznirst tik spilgtās krāsās. Prāts mēģina kompensēt pietrūkumu ar skaistajām atmiņām, kuras vairs kā šķiet nekad nebūs reālas. Tās paliks iekonservētas un mocīs tik ilgi, kamēr uzmanība netiks nofiksēta uz kādu citu objektu.

Visgrūtākais un nereālākais šķiet palaist… Vēl grūtāk ir vēlēt laimi tiem abiem… Neiespējami. Nodevības, mazvērtības sajūta to neļauj. Automātiski ieslēdzās- viņa ir pelnījusi izjust tādas pašas sāpes kā es… Atriebības kāre..lai tu ciet tāpat kā es, lai jums nekas neizdodas…lai tu esi nelaimīga.. un tad vēl…AR MANI TEV BIJA JĀBŪT…Nav citu versiju, kā tikai ar mani… Un tu netiec ārā no tā apļa. Tu neproti distancēties no sevis, noiet drusku malā. Tev žēl… tik grūti ir dalīties ar saviem dārgumiem, vēl grūtāk atlaist, atdot, uzdāvināt…

Bet tad, kad tu viņu aplidoji, rūpējies- kādēļ to darīji? Jo vēlējies, lai viņa īpaši sajustos, lai justos mīlēta, laimīga. Tad, kad tu piecieti viņas kaprīzes, pēc strīdiem gāji atvainoties, kaut bieži vien tavas vainas nebija… tu piekāpies, lai tikai viņa nejustos slikti, lai tikai viņai nebūtu jācieš. Tu daudz viņas labā darīji…kādēļ? Vai, lai viņa būtu laimīga, vai tomēr sevis dēļ? Vai tomēr, lai viņai apliecinātu, ka TU ESI TAS, KAS PAR VIŅU GĀDĀ UN RŪPĒJIES…? Un tagad par viņu rūpējās kāds cits…. Un tagad tu vēlies, lai viņa vairs nav laimīga… Kādēļ? Varbūt viņa ir labākās rokās? Varbūt kāds prot parūpēties labāk? Kāpēc nevēlēt, lai viņiem labi veiktos?

Un tagad tev ir brīvība… kuru tu pēkšņi vairs nevēlies. Bet, atceries tos strīdu posmus, viņas cimperlīgumu un ietiepību, viņas augstprātību un dusmas par sīkumiem…tajos brīžos tava doma bija…”Kaut es varētu tikt no tevis vaļā…” vai “viss, man noriebies, gribu prom no tevis…” vai “mēs esam pārāk atšķirīgi, lai būtu kopā…” Daudz laba ir bijis un arī slikta- nekas nav viennozīmīgs. Ir bijuši strīdi, ir bijuši laimīgi, prieka pilni brīži. Tagad, kad viņa ir prom, tā vien liekas, ka tikai labais ir bijis. Nu viņas tēls burtiski staro, viņa kļuvusi neaizstājama, kā Dieviete… Un vēl tas nenormālais alkatības instingts-“viņa pieder man, viņa ir tikai mana!” un tagad tu bombardē viņas dzīvi ar savu uzstājīgo un nemitīgo “es”. “Zaķīt, man tevis pietrūkst, nāc atpakaļ…” Vai sāc draudēt, noniecini, izrādi nepatiku, vēli visādus ļaunus vārdus… Vai arī iznīksti sevī…aprij sevi ar savu mazvērtību no iekšpuses… Kā tad tā? Atceries- TU VĒLĒJIES, LAI VIŅA IR LAIMĪGA! Ak jā, aizmirsās…tikai ar “mani” Vai zini, tā ir egoistiska mīlestība, pat kaitīga varētu teikt, jo paskaties, ko gan viņa ar tevi tagad dara… Ja nebūtu tā..’’es’’, tad tavas jūtas nemainītos pat tad, ja viņa aizietu ar citu…tu vēlētos, lai viņa ir laimīga nemainīgi. Bet, tu nevari izturēt pat to domu, ka viņa ir ar kādu citu, kur nu vēl laimīga… Cik gan divkosīgs tu patiesībā esi. Vieglāk ir dzīvot zinot, ka viņa ir laimīga, nevis nelaimīga un nav svarīgi ar ko…NAV SVARĪGI!!! Vēlot laimi citam no sirds tu nekad nejutīsies nelaimīgs! Tas nav iespējams. Bet vēlot nelaimi gan…tad sirds tāda smaga, prāts nemierīgs. Un pats skumjākais, ka tu mīņājies uz vietas, nevari izkustēties kaut kam jaunam un nebijušam…Tu mīņājies un akli ceri, kaut kas tur viņiem noies greizi un viņa atnāks atpakaļ…Vai pēkšņi viņa pārdomās, sapratīs ka esi labāks… Tā ir mīņāšanās uz vietas, sevis mocīšana. Atrauj savu uzmanību, paskaties nost, atlaid un atļauj gan viņai gan sev būt laimīgam.

Iedomājies, kad tu turi putnu savās rokās saspiedis, viņš nejutīsies labi, viņš gribēs vienmēr izrauties…palaid vaļā, lai lido kurp vēlās…Ja viņam būs ilgas pēc tevis, tad noteikti atgriezīsies… Ja nebūs, lai lido kur viņam ērtāk… Mēs nevaram nevienu noturēt- pasaulē visi mīl brīvību, esot ar kādu kopā tai ir jābūt brīvai izvēlei tāpat kā neesot. Ja cilvēki viens no otra iegūst, tad dabiski ir blakus…ja nē, tad dodās tālāk.

Neviens nevienam nav piesaistīts. Tu vari bez viņas tāpat kā viņa var bez tevis…nav nolemtības. Laimes mums visiem vienmēr ir par maz…arī tu vienmēr meklē vietu, kur justos laimīgs. Un nav svarīgi ar tevi kāds jūtās vai bez tevis. Un tu neesi sliktāks, tu neesi nenozīmīgāks, tu devi tik, cik spēji…un tas jau ir daudz- dot otram, būt otram, padarīt viņa dzīvi kaut cik labāku, drošāku, krāsaināku. Tev vēl priekšā ir tik daudz iespēju, tik daudz cilvēku, kurus satikt…Dodies ceļā, nestāvi tur, kur viss beidzies. Pamāj ar roku un novēli laimi, kuras mums visiem tik ļoti pietrūkst!”