Kāds ģimenes pāris pārbrauca dzīvot uz jaunu māju. No rīta pamodusies, sieva paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja kaimiņieni, kas kāra ārā žāvēties svaigi izmazgāto veļu.
– Paskaties, paskaties, kāda viņai netīra veļa – teica sieva savam vīram.
Vīrs lasīja avīzi un nepievērsa tam nekādu uzmanību.
– Droši vien viņai sliktas ziepes, vai arī viņa galīgi neprot mazgāt. vajadzētu viņu pamācīt.
Un tā notika katru reizi, kad kaimiņiene karināja savu veļu – sieva turpināja brīnīties par to, cik tā netīra.
Kādā jaukā rītā, viņa atkal paskatījās pa logu un iesaucās:
– O! Paskaties! Šodien viņai veļa ir tīra! Laikam būs iemācījusies mazgāt!
– Nē, – teica vīrs, – vienkārši es šorīt piecēlos tā agrāk un nomazgāju logu.
/Ginta Filia Solis/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
