Un kas par to, ka līst?
ņem lietussargu
un āvies zābakos
šo dienu svinēt ej.
Es varu pačukstēt-
ir rudens uzrakstījis
ikkatram mums
pa skaistai vēstulei.
Vienam tā zelta,
otram purpurkrāsā,
vēl kādai citai
miglas plīvurs klāt.
Daudz nedomā,
ap kaklu apsien šalli
un ej šo rudens dienu sveicināt!
Kurš priecīgs pats
un prieku dāvā citam,
tam it nekādas vainas
nelīp klāt.
Liec azotē
vissaulaināko domu,
un ej ar rudeni
kā draugu….parunāt!
/Lilita Ikale/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
