Es eju pa pļavu un izbaudu tās daili…un ejot pa ceļam saminu neskaitāmas būtnes. Tīšām nē, netīšām. Netīšām nozīmē, ka man nav bijis nolūks tās nogalināt, līdzīgi kā zemestrīcei nav bijis nolūks atņemt daudziem dzīvības.

Visu laikam nosaka tieši nolūks…

Ja es gribu nodarīt tev pāri, to virza ne mans ķermenis, ne mana runa, bet gan mans nolūks. Tīšām gribu nodarīt pāri vai netīšām – ir atšķirība! Apzināti vai neapzināti…

Ja es nodaru tīšām, tad es gribu, lai tev sāp, lai tu izjūti ciešanas… un tad man ir ļauns nolūks, jo es ar to sūtu signālu savam ķermenim un runai, lai tie kā mani domu kalpi paveic noformulēto prātā darbību.

Bieži vien viss notiek automātiski- līdzīgi kā nosist odu..plaukt un viss, nekā īpaša. Nav ko līst viņam uz manas miesas un sūkt manas asinis, kāda nekaunība! Plaukt un viss…parazīts nolādētais! Šitais stāsts man ir ieprogrammēts un dēļ tāda pieņēmuma es automātiski nositu odu..lai gan arī viņš ir dzīva būtne (atņemu tam dzīvību, noslepkavoju), jo tas lien neaicināts uz mana ķermeņa un sūc manas dārgās asinis… Cūku vai stirnu vai kaķīti nosist būtu žēl..jo tie nelien uz manas miesas un izskata ziņā arī ir mīlīgi..un tik bezpalīdzīgi. Šo dzīvo būtņu sugas man patīk, tāpēc es viņas neslepkavoju…odi un rāpuļi man nepatīk, tāpēc…plaukt un viss, nav ko līst.. Daži varbūt nekož un man neko nenodara, bet izskats tiem ir tik, tik, tik atbaidošs…Pats interesantākais ir tas, ka itin visam var atrast attaisnojumu…pat lielākie slepkavas vienmēr atrod kaut kādu attaisnojumu, ir kaut kāds uztrennēts, ieprogrammēts “talants”. Arī slepkavošana ir ieradums, tas pats- plaukt un viss… Var iesist cilvēkam un nodarīt pāri, var uzsist pa klavieru taustiņiem un radīt skaistu mūziku ar ko iepriecināt daudzus… Un kur tad dzimst ieradumi? Vai paši no sevis rodās? Jeb tie ir uztrennēti?

Laikam tomēr diezgan pareiza un taisnīga ir tāda veida filozofija: NEVIENU DZĪVO BŪTNI NEDRĪKST SLEPKAVOT..JO VISAS VIŅAS IR PELNĪJUŠAS DZĪVOT UN MAN NAV NEKĀDU TIESĪBU IZLEMT- KURA IR UN KURA NAV! Skan skaisti…tikai…ods…automātiski…

Un tad ienāca prātā doma, ka var tomēr viņus nenogalināt…ir variants, ja negribu, ka tas sūc manas asinis, es to vienkārši atgaiņāju, aizdzenu, nevis nositu…lai iet pie kāda cita. Bet, ja tā dziļāk paskatās, tad ir nemitīgi tas filtrs- patīk, nepatīk, vienalga..kā siets, caur kuru es formēju savu pasaules uztveri un skatījumu. Vienus iedalu patīkamajos, citus nepatīkamajos…un pats galvenais šeit ir mans “es”… tie, kas manam “es” nekaitē, bet dara labu…tie ir tie patīkamie, tie labie..Tie, kas kaitē- tie ir tie nepatīkamie- sliktie..un tie, kas nedara neko, tie ir tie svešie, pret kuriem ir vienaldzība.’

Daudziem odi nepatīk, lielākajai daļai. Neesmu saticis nevienu, kas būtu ”starā” par odiem. Ja tiem būtu tāds ķermenis kā 20 gadīgai sexbumbai, tad tieši pretēji, viņi būtu topā, vismaz vīriešu vidū. Tad nebūtu nekāda ”plaukt un viss”, tad viņus aplidotu, pirktu dārgas dāvanas, vestu ekskursijās…. Droši vien diezgan grūta odiem ir dzīve, ja tā padomā- tie ir pietiekami mazi, neglīti, tos grūti pamanīt, tiem ir ļoti maza un tieva mute- kā adata..un kas svarīgākais- viņi izjūt nežēlīgas slāpes un viņu ķermenis tā uzbūvēts, ka slāpes var remdēt nevis kā mēs- padzeroties ūdentiņu, bet gan asinis, kuras nevar tā brīvi dabūt..ir jāriskē ar savu dzīvību, jo pavisam reāli ir saņemt “plaukt un viss” nekā padzerties…un tad vēl paralēli tam viņi var pārnēsāt dažādas slimības, izraisīt alerģijas…un vēl šķiet, ka to visu viņi it kā dara tīšām, ka viņi tīšu prāt nāk un man kaitē…Diezgan skumjš un nepatīkams odu tēls ir cilvēku acīs…un tāpēc mums nav žēl viņus nosist- plaukt un viss… Viņiem nav tādu “odu tiesību likumu”, kas tos aizsargātu pret nosišanu, viņi tāpat nevar pasūdzēties nevienam…Diezgan bēdīgs stāvoklis, jo ” nav ko nākt pie mana dārgā ķermeņa un sūkt manas dārgās asinis…”

Ir labie, ir sliktie, it kā viņi no savas puses tādi būtu…bet viņi tādi ir no manas puses, jo es tos tā apzīmēju… Ods varbūt nav tik nozīmīgs kā cilvēks, bet tas nenozīmē, ka man ir absolūtas tiesības to nogalināt…ja, protams, es piekrītu tai skaistajai teorijai, ka visām dzīvajām būtnēm tāpat kā man ir tiesības dzīvot un nevienam nav tiesības atņemt dzīvi… It kā jau izklausās godīgi, bet….