Tas viss tūlīt izgaisīs, it kā nekad nebūtu bijis. Paskaties cik ātri notiek pieskāriens- tiko pieskāries, tas izgaist un paliek tās silti patīkamās sajūtas- kāds deva maigumu, kāds parūpējās, kāds nomierināja. Tik maz vajag- viens glāsts un paliek vieglāk. Un atmiņas to tur cieši jo tieši…Ar tuvu cilvēku saistās. Un atceroties, vien iedomājoties paliek silti. Tas nav parasts siltums, ko dod uguns. Tas ir siltums, kas piepildīts ar cilvēcisko labsirdību.
Tas viss tūlīt izgaisīs, bet nē…. Paliek kā neredzams nospiedums un ik reizi atceroties nāk līdzi arī ilgas. Tas cilvēks nav blakus, bet nospiedums palicis. Un laikam vārdos to nevar izteikt, tikai sajust.
Un bieži vien grūtos brīžos nevajag nekādu vārdu, tikai kārtīgu apskāvienu, kas paņem smagumu. Tuvība dzēš attālumu, kliedē vientulību, remdē smagumu. Kaut cilvēki biežāk apskautu viens otru…
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
